Birmingham, UK

Gluži vai neticami, ka jau trešā nedēļa šajā zemē tuvojas izskaņai. Tajā pašā laikā - ir tikai jūlijs, bet līdz 22.septembrim, kad jau iegādātas mājupceļa biļetes, ir vēl pamatīgs laika sprīdis brienams. Dienas mēdz lidot & dienas mēdz vilkties.
Ieradāmies šeit svētdienā - pilsēta pilna ar ļoti internacionāliem cilvēkiem, gluži vai tā, ka nevar noprast - šiem ir vērts jautāt ceļu, jo visi vietējie, vai arī tikai iebraucēji kā mēs, kuriem nebūs zināt īsto autobusu, virzienu uz "jaunajām mājām" u.tml. Kamēr bijām nokrāvušās koferiem un vēl sazin kādām mantām, tikmēr jau atradās kāds labvēlis, kuram labpatikās pajautāt, vai gadījumā neesam noklīdušas no vēlamās taciņas.

Ar smieklīgiem starpgadījumiem pa vidam, neizpratni, mazliet neaptēstības, neuzmanības un vienkārša pārpratumu virknējuma, nonācām namā, ko dēvē arī par Southfield. Tā kā Ieva bija devusies mazā ceļojumā pa vietējām ārēm, tad pirmie, ko sastapām, bija spāņu izcelsmes mājas apdzīvotāji - nu, gluži tādi paši praktikanti kā mēs, turklāt daži pat vēl tieši no tās pašas vietas, uz kuru mums jādodas nākamajā rītā.

Bijām atbraukušas praktizēties uz BritAsia TV - ieradāmies, sarokojāmies, noskaidrojām galvenās lietas, kas mums būtu jāzina par kompānijas struktūru, parakstījām vēl kādus atlikušos papīrus, bet jau dienas otrajā pusē sapratām, ka mums tomēr lemts būt strādāt otram TV kanālam - Sikh Channel. Am, kas ir sikh? Varat palasīt un atrast paši, ar cik reliģioziem cilvēkiem es dien dienā saskaros. Bet, godīgi sakot, mums patīk, jo šajā vietā mēs esam tās, kas darbojas gar kamerām, skaņu, gaismām, dažkārt dodamies izbraucienos uz citām pilsētām, filmējam Sikhisma tempļos, liekam lakatus galvā, ēdam asus ēdienus...

Abas televīzijas būtībā atšķiras vien ar raidīšanas viļņiem un tematiku, ko pārraida, bet tehnika un telpas, kas tiek izmantotas, ir dalāmais īpašums, līdz ar to kuļamies tur visi vienā putrā. Indiešiem gan ar to laika izjūtu tā ne visai, organizētība ar nav no ciešamākajām. Iepriekšējās dienas vēlā vakarā, kad atstāj darba telpas, precīzi pajautā, kāds ir tavs darba grafiks nākamajai dienai. Ierodies pulksten trijos, bet kaut kā pēkšņi visi ieplānotie šovi no zila gaisa pazuduši. Vai arī otrādāk - tev pasaka, ka nedēļas nogalē nebūs jāstrādā, bet, kad esi jau teju uz ballītes viļņa sestdienas vakarā, pēkšņi uzrodas ziņa, ka svētdien no rīta tu dosies filmēšanā uz Londonu, jo tur briest kaut kas LIELS. =) Pie visa jau laikam var pierast, esmu samierinājusies ar nekonkrētību un pa kādam pārsteigumam ikdienas ar' nenāk par ļaunu, lai neieslīgtu tādā kā rutīnā varbūt. Nu, nekad neko skaidri nevar zināt.

Šobrīd gan man ir uznācis lielais pietrūkstamais periods, jo starpposmā starp studijām Zviedrijā un praksi Lielbritānijā diez ko daudz neiespēju Latvijā. Man žēl. Un tas, ka šeit ir cita laika zona, man mazliet apgrūtinājums ir, lai vismaz ar ļautiņiem virtuāli tiktos - kad ierodos mājās ap desmitiem vakarā, jums, mani mīļie, jau ir pusnakts. Pacietība šobrīd kļūst mans ienaidnieks, jo arī interneta savienojums, kad visi šajā ēkā dzīvojošie saslēguši savas kiber-telpas-ierīces, nav no ašajiem.
Pietrūkst. Jā.

Bildes būs, jo man tagad to radīšanai ir nepieciešamais agregāts =)