Starbucks mani vada

Neticami, ka sākusies jau sestā nedēļa uz šīs salīdzinoši palielās salas. Es vismaz jūtos kā uz salas, kaut gan neesmu nevienu krastu manījusi. Braukājuši esam daudz, bet tikai pa filmēšanām, tādēļ neko daudz no pilsētām neesmu redzējusi, vien Sikhisma tempļus, kuros vienmēr piebaro ar asajiem indiešu ēdieniem. Citreiz jau šķiet, ka sāku pierast, bet ne-e, nekādas pierašanas tur nav. Vienīgais, kas man no tā visa nudien garšo, ir viņu savdabīgās maizītes. Viens veids atgādina polārmaizes, kādas visu laiku ēdu Zviedrijā, bet otrais paveids atgādina kaut ko no pončikiem, kādus ēdām bērnībā, tikai šamie nav pildīti ar ievārījumu. Arī ar gaļu nē, tie ir bez pildījuma [un kur nu gaļa pie pārliecinātiem veģetāriešiem. Labākais, kas iegūstams pa reizei, ir siers, kas tikai mazliet garšo pēc vistas].

Ir notikušas izmaiņas mājas Southfield iedzīvotāju sastāvā – cilvēki turpina ierasties, gluži tāpat arī turpina aizbraukt. Par citiem jau stāstīt nav interesanti, bet vismaz latvju daiļavas jāpiemin – pagājušās nedēļas beigās ieradās Zanda, kura teju visās nozīmēs nu aizvietos nupat aizbraukušo Ievu – iekaroja gan viņas darba pienākumus, vietu, pat krēslu, gluži tāpat ir nonākusi Ievas bijušajā istabā.

Ievai pirms aizbraukšanas bija liela atvadu ballīte, uz kuru, šķiet, ieradās pilnīgi visi iespējamie cilvēki – mājas iedzīvotāji un kolēģi no abām televīzijām. Man un Annijai tā bija darba diena, kuru pavadījām pilsētā Leeds. Atgriezāmies ļoti vēlu, ballīte bija ļoti sakarsusi, izskatījās, ka cilvēkiem jau uznācis nogurums, bet tas neliedza izturīgākajiem sagaidīt saullēktu pie [kā izrādās!] ļoti tuvu atrodošā ezera. Skats bija ļoti skaists, ļoti iedvesmojošs, bet, lai cikos arī neaizietu gulēt no rīta, nekad neaizmirsti, ka arī sestdiena var būt ļoti noslogota darba diena! Nu, strādājām ar’!

Pēdējās divas nedēļas nogales bijušas darbiem pilnas. Nu jau teju pirms divām nedēļām visiem iespējamajiem praktikantiem un parastajiem kanālā strādājošajiem bija jānodrošina tiešraides no Londonas, kur norisinājās kāds masīvs, ļoti nozīmīgs Sikhisma pasākums. Tā nu mēs savu sestdienu un svētdienu pavadījām situācijā, kuru vēlāk raksturojam kā briesmīgu, bet ļoti jautru. Bija daudz darāmā, bija nogurums, nebija gultas, mēs snaudām uz grīdas pašā rīta agrumā, lai pa dienu būtu mazliet spēka turpināt darāmo, mēs nakts vidū beidzot dabūjām kafiju Hītrovas lidostā, mēs pazaudējām sava transportlīdzekļa atslēgas, kurā atradās visas iespējamās mantas, tāpēc gadījās arī nosalt, bet kopā tas tik bija piedzīvojums. Ah, te nepaliek garlaicīgi – nekad nevaru zināt, kas tevi sagaida, kur nokļūsi, kas notiks. No tā nogurst, mēs mēdzam dusmoties par to, ka nekad nekas nenotiek laikā, bet ir arī smieklīgi – vismaz liela daļa C vitamīna tiek uzņemta daudzos smiekla mirkļos, jo stulbības notiek nepārtraukti.

Un vakar! Vakar bija Annijas vārda diena, kuras ietvaros beidzot savācāmies kopā, lai dotos uz sen iekāroto vietu pirmdienas vakaram – regeja bāru. Man ir tāda aizdoma, ka tur jau nu mums vēl nāksies atgriezties, jo vakars bija lielisks! Šodien gan mēs apsvērām domu, ka ir pienācis moments, kad mums vairs nemaz negribas iet un darboties – vai nu nogurums vai kā, bet vairāk prātā iespējamās izklaides. Nekas – piektdien kārtējā atvadu ballīte, šoreiz par godu trijiem spāņu aizbraucējiem. Tas būs nudien skumji. Un uz ballīti mēs atkal ieradīsimies vēlā naktī no kāda raidījuma filmēšanas. Jāja! Pie visa jau ir pierasts. Arī pie tā, ka nekad nevar zināt, ko dienas gaitā atnesīs tev Anglijas laika apstākļi. Tā kā mēs jau esam pieradušas nēsāt lakatus ap galvu teju dienu dienā, tad arī lietussarga atstāšana mājās nav nekāda lielā bēda. Ih!

Un pa labi slaidrādē es esmu sametusi visādas bildes ieskatam!

Birmingham, UK

Gluži vai neticami, ka jau trešā nedēļa šajā zemē tuvojas izskaņai. Tajā pašā laikā - ir tikai jūlijs, bet līdz 22.septembrim, kad jau iegādātas mājupceļa biļetes, ir vēl pamatīgs laika sprīdis brienams. Dienas mēdz lidot & dienas mēdz vilkties.
Ieradāmies šeit svētdienā - pilsēta pilna ar ļoti internacionāliem cilvēkiem, gluži vai tā, ka nevar noprast - šiem ir vērts jautāt ceļu, jo visi vietējie, vai arī tikai iebraucēji kā mēs, kuriem nebūs zināt īsto autobusu, virzienu uz "jaunajām mājām" u.tml. Kamēr bijām nokrāvušās koferiem un vēl sazin kādām mantām, tikmēr jau atradās kāds labvēlis, kuram labpatikās pajautāt, vai gadījumā neesam noklīdušas no vēlamās taciņas.

Ar smieklīgiem starpgadījumiem pa vidam, neizpratni, mazliet neaptēstības, neuzmanības un vienkārša pārpratumu virknējuma, nonācām namā, ko dēvē arī par Southfield. Tā kā Ieva bija devusies mazā ceļojumā pa vietējām ārēm, tad pirmie, ko sastapām, bija spāņu izcelsmes mājas apdzīvotāji - nu, gluži tādi paši praktikanti kā mēs, turklāt daži pat vēl tieši no tās pašas vietas, uz kuru mums jādodas nākamajā rītā.

Bijām atbraukušas praktizēties uz BritAsia TV - ieradāmies, sarokojāmies, noskaidrojām galvenās lietas, kas mums būtu jāzina par kompānijas struktūru, parakstījām vēl kādus atlikušos papīrus, bet jau dienas otrajā pusē sapratām, ka mums tomēr lemts būt strādāt otram TV kanālam - Sikh Channel. Am, kas ir sikh? Varat palasīt un atrast paši, ar cik reliģioziem cilvēkiem es dien dienā saskaros. Bet, godīgi sakot, mums patīk, jo šajā vietā mēs esam tās, kas darbojas gar kamerām, skaņu, gaismām, dažkārt dodamies izbraucienos uz citām pilsētām, filmējam Sikhisma tempļos, liekam lakatus galvā, ēdam asus ēdienus...

Abas televīzijas būtībā atšķiras vien ar raidīšanas viļņiem un tematiku, ko pārraida, bet tehnika un telpas, kas tiek izmantotas, ir dalāmais īpašums, līdz ar to kuļamies tur visi vienā putrā. Indiešiem gan ar to laika izjūtu tā ne visai, organizētība ar nav no ciešamākajām. Iepriekšējās dienas vēlā vakarā, kad atstāj darba telpas, precīzi pajautā, kāds ir tavs darba grafiks nākamajai dienai. Ierodies pulksten trijos, bet kaut kā pēkšņi visi ieplānotie šovi no zila gaisa pazuduši. Vai arī otrādāk - tev pasaka, ka nedēļas nogalē nebūs jāstrādā, bet, kad esi jau teju uz ballītes viļņa sestdienas vakarā, pēkšņi uzrodas ziņa, ka svētdien no rīta tu dosies filmēšanā uz Londonu, jo tur briest kaut kas LIELS. =) Pie visa jau laikam var pierast, esmu samierinājusies ar nekonkrētību un pa kādam pārsteigumam ikdienas ar' nenāk par ļaunu, lai neieslīgtu tādā kā rutīnā varbūt. Nu, nekad neko skaidri nevar zināt.

Šobrīd gan man ir uznācis lielais pietrūkstamais periods, jo starpposmā starp studijām Zviedrijā un praksi Lielbritānijā diez ko daudz neiespēju Latvijā. Man žēl. Un tas, ka šeit ir cita laika zona, man mazliet apgrūtinājums ir, lai vismaz ar ļautiņiem virtuāli tiktos - kad ierodos mājās ap desmitiem vakarā, jums, mani mīļie, jau ir pusnakts. Pacietība šobrīd kļūst mans ienaidnieks, jo arī interneta savienojums, kad visi šajā ēkā dzīvojošie saslēguši savas kiber-telpas-ierīces, nav no ašajiem.
Pietrūkst. Jā.

Bildes būs, jo man tagad to radīšanai ir nepieciešamais agregāts =)

Jipījeijipījū!

Jau divas dienas esmu Latvju zemē. Mazliet neierasti, mazliet aizņemti, mazliet, mazliet visādi. Bet šovakar viena pārsteiguma ziņa. No Ilzītes jau nopratu, ka pasniedzējs Kevins nemaz mūsu filmas tik aši nepublicēs online, kā es biju cerējusi, aber ne-e: te nu viņas ir! TE!!! UN ŽURNĀLS AR! Baudiet mūsu negulētās naktis, saspringtos mirkļus iekš editing room, smaidus, smieklus, priekus un visādās asaras! =) Lai jums iet pie sirds. Lai patīk. LaiLaiLai!!!

Nedēļa pēdējā

Daudzi no jums zina par neskaitāmajām stundām, diennaktīm, agriem rītiem, vēliem vakariem, kurus pavadījām skolā, lai pabeigtu apmaiņas studentu žurnālu "Exchange" [bildē - editorial team], kā arī finišētu ar īsfilmas "Backspace" radīšanu. Neticami sarasts ar cilvēkiem, kuri strādāja plecu pie pleca, atbalstīja viens otru, uzmundrināja, kā arī ļāva nosnausties uz stundiņu tuvējā dīvānā. Neaprakstāmi jokaina sajūta pašreiz, ka pa vienam vien visi dodas prom - katrs savā virzienā.

Magazine Project - neviens neatstāja telpas mājīgās, kamēr nebija pieslīpētas visas atsauces, kamēr rindiņas katrā žurnāla lapā nebija konstanti vienā līmenī un virsraksti neatspoguļoja rakstu būtību. Bija daudz diskusiju, pirms patiešām uzsākām darbu - pie formāta, papīra, uz kāda žurnāls varētu tikt printēts, burtu lielumiem, fontiem, lomu sadalījuma, rakstu tematikas un to izkārtojumu W-curve iespaidā (tiem, kas nav informēti: W-curve ir 7 posmu ceļš, kuram cauri iziet teju jebkurš cilvēks neierastā, jaunā vidē: mūsu gadījumā - apmaiņas studijās ārzemēs. tas sākas ar medus mēneša posmu, kad viss ir brīnišķīgi, kā arī saskaras ar kultūršoku u.tml.]. Šķiet, ka 10 nedēļu laikā, kamēr ar šo un otru kursu strādājām, izgājām W-curve paši cauri kādas 3 reizes. :)
Tagad, kad žurnāls ir gatavs, lepojamies ar saviem darbiņiem. Zinām savas pieļautās kļūdas, zinām, kā nākamreiz darīt labāk, bet gala produkts mums joprojām mīļš - pirmais auklējums, bet noteikti pats nozīmīgākais.
Mana loma bija asistēt redaktorei - es lasīju visus, visus rakstus, arī tos, kas netika publicēti (katram bija jāuzraksta 1 feature story + 2 mazāki raksti). Trīs cilvēku sastāvā vērtējām, sniedzām atsauksmes, lūdzām uzlabojumus un beigās arī izlēmām, kuri raksti no visiem 45 tiks publicēti mūsu "Exchange Magazine".
Tad, kad tas bija darīts, kanādiešu puisis lasīja visus rakstus un laboja gramatiku. Paldies, Darius! Šur tur bija, ko pastrādāt! Nav jau tā, ka nemākam angļu valodu, bet... :D
Katram bija savi raksti jāievieto sagatavotajos "templates" --> saliec --> printē --> pamani kļūdas --> labo --> printē --> neesi apmierināts --> uzklausi viedokļus --> printē vēlreiz. Am, printeris nobeidzās un jaunais netika piegādāts, līdz ar to mums bija problēmas, steigšus bija jālemj par tālāko rīcības plānu, jo ne viss izskatās uz papīra tikpat labi kā uz ekrāna. Tā nudien ir viena no būtiskākajām mācībām jau kopš kursa "Graphic Design". Krāsas, fonti, bildes - vienkārši murgs! :)


Vislabāk no visa, visa, visa, visa - kurss, kurā brūvējām filmas. Pasniedzējs sacīja, ka šie divi radošie kursi ir tik aizņemti, ka viņš neiesaka apgūt abus reizē, bet mēs bijām bariņš ekstrēmistu, kuriem vienkārši jau vairs nebija citas izvēles, kā cīnīties ar nekad-vairs-neiesi-gulēt atmosfēru. Man ļoti patika mana grupa: nīderlandiešu puikas Bart (director), Robin (producer), rumāņu meitene Ana (lights & sound), un es - latviešu camera girl! Ar šiem cilvēkiem pavadīju daudz vairāk laika, kā biju domājusi, ka pie īsfilmas vispār jāpavada. Liels paldies viņiem, ka procesu padarījām sev tik patīkami jauku, jautru & neaizmirstamu.
Pagājušā nedēļa izskanēja ar filmu pirmizrādi "Ung Film" - viņi ir organizācija, kas atbalsta jauniešus visādi, ja tiem ir vēlme gatavot īsfilmas. Un viņu mājīgajos apartamentos ir maziņš kino-teātrītis ar LIELO ekrānu. Redzēt visas 6 šī gada īsfilmas bija viens foršs pasākums, kurš beidzās ar filmu veidotāju, aktieru, citu interesentu & pasniedzēja ballīti "Irish Pub". Smaids rotā manu seju!


Nevaru vien sagaidīt, kad visus mūsu veikumus saņemšu taustāmās versijās.