Ko mēs darām, kad pienāk sestdiena?
Nu, pirmkārt, ļoti labi [t.i. ilgi] izguļamies, jo nekad nevar zināt, kad snaudīsi nākamreiz - cik plašā stundu amplitūdā izvērtīsies tava diena: jautājums paliek atvērts. Kad esi iedzēris jauku, labi smaržojošu un piena pārpildītu kafiju no milzum lielas krūzes, uzkožot Knäckebrot, diena var sākties - vēl tikai jāizložņā visi daudz maz svarīgie portāli. Un tad... ō, jā, tad tu esi atvērts dienas lielākajiem piedāvājumiem, jo mājās sēdēt nudien negribas. Pēc 5 minūšu garas sarunas ir skaidrs, ka iesim tuvējā mežā vai vismaz mēģināsim atrast ieeju tajā, kā nekā - tur ziema ir vismazāk samaitāta, tikai tur tu patiesi vari novērtēt, cik dziļš ir sniegs, ja pirms tevis sen neviens nav bridis. Paldies tiem, kas bija briduši pirms dažām dienām, jo mēs atradām nudien jauku taciņu - sīku, mazu, smalciņu, kura izvietota starp cieši saaugušiem kokiem, kas segti smagām sniega cepurēm. Nē, ne pat cepurēm - drīzāk mēteļiem, džemperiem, jakām, cimdiem, šallēm UN cepurēm, jo reti kuram kokam iespējams noteikt tā piederību kādai konkrētai sugai (nu, skuju koki, protams, ir niķīgāki - viņiem patīk daiļoties ar savu zaļi-zaļo segumu]. Ah, tā bija stunda, kas adekvāta 3 stundu aerobikas treniņam, jo jākāpelē, jābalansē uz savas līdzsvara robežas, jātur temps, jāizvairās no šķēršļiem vai sniega kupenām, kas krīt tieši uz galvas... Tas tik bija, nu... Tas tik bija!
P.S. Bildes būs šovakar.
P.S.S. Daudz laimes māsai šodienas 19 dzimšanas dienā! Audz liela, skaista, zin... =)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru