Starbucks mani vada

Neticami, ka sākusies jau sestā nedēļa uz šīs salīdzinoši palielās salas. Es vismaz jūtos kā uz salas, kaut gan neesmu nevienu krastu manījusi. Braukājuši esam daudz, bet tikai pa filmēšanām, tādēļ neko daudz no pilsētām neesmu redzējusi, vien Sikhisma tempļus, kuros vienmēr piebaro ar asajiem indiešu ēdieniem. Citreiz jau šķiet, ka sāku pierast, bet ne-e, nekādas pierašanas tur nav. Vienīgais, kas man no tā visa nudien garšo, ir viņu savdabīgās maizītes. Viens veids atgādina polārmaizes, kādas visu laiku ēdu Zviedrijā, bet otrais paveids atgādina kaut ko no pončikiem, kādus ēdām bērnībā, tikai šamie nav pildīti ar ievārījumu. Arī ar gaļu nē, tie ir bez pildījuma [un kur nu gaļa pie pārliecinātiem veģetāriešiem. Labākais, kas iegūstams pa reizei, ir siers, kas tikai mazliet garšo pēc vistas].

Ir notikušas izmaiņas mājas Southfield iedzīvotāju sastāvā – cilvēki turpina ierasties, gluži tāpat arī turpina aizbraukt. Par citiem jau stāstīt nav interesanti, bet vismaz latvju daiļavas jāpiemin – pagājušās nedēļas beigās ieradās Zanda, kura teju visās nozīmēs nu aizvietos nupat aizbraukušo Ievu – iekaroja gan viņas darba pienākumus, vietu, pat krēslu, gluži tāpat ir nonākusi Ievas bijušajā istabā.

Ievai pirms aizbraukšanas bija liela atvadu ballīte, uz kuru, šķiet, ieradās pilnīgi visi iespējamie cilvēki – mājas iedzīvotāji un kolēģi no abām televīzijām. Man un Annijai tā bija darba diena, kuru pavadījām pilsētā Leeds. Atgriezāmies ļoti vēlu, ballīte bija ļoti sakarsusi, izskatījās, ka cilvēkiem jau uznācis nogurums, bet tas neliedza izturīgākajiem sagaidīt saullēktu pie [kā izrādās!] ļoti tuvu atrodošā ezera. Skats bija ļoti skaists, ļoti iedvesmojošs, bet, lai cikos arī neaizietu gulēt no rīta, nekad neaizmirsti, ka arī sestdiena var būt ļoti noslogota darba diena! Nu, strādājām ar’!

Pēdējās divas nedēļas nogales bijušas darbiem pilnas. Nu jau teju pirms divām nedēļām visiem iespējamajiem praktikantiem un parastajiem kanālā strādājošajiem bija jānodrošina tiešraides no Londonas, kur norisinājās kāds masīvs, ļoti nozīmīgs Sikhisma pasākums. Tā nu mēs savu sestdienu un svētdienu pavadījām situācijā, kuru vēlāk raksturojam kā briesmīgu, bet ļoti jautru. Bija daudz darāmā, bija nogurums, nebija gultas, mēs snaudām uz grīdas pašā rīta agrumā, lai pa dienu būtu mazliet spēka turpināt darāmo, mēs nakts vidū beidzot dabūjām kafiju Hītrovas lidostā, mēs pazaudējām sava transportlīdzekļa atslēgas, kurā atradās visas iespējamās mantas, tāpēc gadījās arī nosalt, bet kopā tas tik bija piedzīvojums. Ah, te nepaliek garlaicīgi – nekad nevaru zināt, kas tevi sagaida, kur nokļūsi, kas notiks. No tā nogurst, mēs mēdzam dusmoties par to, ka nekad nekas nenotiek laikā, bet ir arī smieklīgi – vismaz liela daļa C vitamīna tiek uzņemta daudzos smiekla mirkļos, jo stulbības notiek nepārtraukti.

Un vakar! Vakar bija Annijas vārda diena, kuras ietvaros beidzot savācāmies kopā, lai dotos uz sen iekāroto vietu pirmdienas vakaram – regeja bāru. Man ir tāda aizdoma, ka tur jau nu mums vēl nāksies atgriezties, jo vakars bija lielisks! Šodien gan mēs apsvērām domu, ka ir pienācis moments, kad mums vairs nemaz negribas iet un darboties – vai nu nogurums vai kā, bet vairāk prātā iespējamās izklaides. Nekas – piektdien kārtējā atvadu ballīte, šoreiz par godu trijiem spāņu aizbraucējiem. Tas būs nudien skumji. Un uz ballīti mēs atkal ieradīsimies vēlā naktī no kāda raidījuma filmēšanas. Jāja! Pie visa jau ir pierasts. Arī pie tā, ka nekad nevar zināt, ko dienas gaitā atnesīs tev Anglijas laika apstākļi. Tā kā mēs jau esam pieradušas nēsāt lakatus ap galvu teju dienu dienā, tad arī lietussarga atstāšana mājās nav nekāda lielā bēda. Ih!

Un pa labi slaidrādē es esmu sametusi visādas bildes ieskatam!

Birmingham, UK

Gluži vai neticami, ka jau trešā nedēļa šajā zemē tuvojas izskaņai. Tajā pašā laikā - ir tikai jūlijs, bet līdz 22.septembrim, kad jau iegādātas mājupceļa biļetes, ir vēl pamatīgs laika sprīdis brienams. Dienas mēdz lidot & dienas mēdz vilkties.
Ieradāmies šeit svētdienā - pilsēta pilna ar ļoti internacionāliem cilvēkiem, gluži vai tā, ka nevar noprast - šiem ir vērts jautāt ceļu, jo visi vietējie, vai arī tikai iebraucēji kā mēs, kuriem nebūs zināt īsto autobusu, virzienu uz "jaunajām mājām" u.tml. Kamēr bijām nokrāvušās koferiem un vēl sazin kādām mantām, tikmēr jau atradās kāds labvēlis, kuram labpatikās pajautāt, vai gadījumā neesam noklīdušas no vēlamās taciņas.

Ar smieklīgiem starpgadījumiem pa vidam, neizpratni, mazliet neaptēstības, neuzmanības un vienkārša pārpratumu virknējuma, nonācām namā, ko dēvē arī par Southfield. Tā kā Ieva bija devusies mazā ceļojumā pa vietējām ārēm, tad pirmie, ko sastapām, bija spāņu izcelsmes mājas apdzīvotāji - nu, gluži tādi paši praktikanti kā mēs, turklāt daži pat vēl tieši no tās pašas vietas, uz kuru mums jādodas nākamajā rītā.

Bijām atbraukušas praktizēties uz BritAsia TV - ieradāmies, sarokojāmies, noskaidrojām galvenās lietas, kas mums būtu jāzina par kompānijas struktūru, parakstījām vēl kādus atlikušos papīrus, bet jau dienas otrajā pusē sapratām, ka mums tomēr lemts būt strādāt otram TV kanālam - Sikh Channel. Am, kas ir sikh? Varat palasīt un atrast paši, ar cik reliģioziem cilvēkiem es dien dienā saskaros. Bet, godīgi sakot, mums patīk, jo šajā vietā mēs esam tās, kas darbojas gar kamerām, skaņu, gaismām, dažkārt dodamies izbraucienos uz citām pilsētām, filmējam Sikhisma tempļos, liekam lakatus galvā, ēdam asus ēdienus...

Abas televīzijas būtībā atšķiras vien ar raidīšanas viļņiem un tematiku, ko pārraida, bet tehnika un telpas, kas tiek izmantotas, ir dalāmais īpašums, līdz ar to kuļamies tur visi vienā putrā. Indiešiem gan ar to laika izjūtu tā ne visai, organizētība ar nav no ciešamākajām. Iepriekšējās dienas vēlā vakarā, kad atstāj darba telpas, precīzi pajautā, kāds ir tavs darba grafiks nākamajai dienai. Ierodies pulksten trijos, bet kaut kā pēkšņi visi ieplānotie šovi no zila gaisa pazuduši. Vai arī otrādāk - tev pasaka, ka nedēļas nogalē nebūs jāstrādā, bet, kad esi jau teju uz ballītes viļņa sestdienas vakarā, pēkšņi uzrodas ziņa, ka svētdien no rīta tu dosies filmēšanā uz Londonu, jo tur briest kaut kas LIELS. =) Pie visa jau laikam var pierast, esmu samierinājusies ar nekonkrētību un pa kādam pārsteigumam ikdienas ar' nenāk par ļaunu, lai neieslīgtu tādā kā rutīnā varbūt. Nu, nekad neko skaidri nevar zināt.

Šobrīd gan man ir uznācis lielais pietrūkstamais periods, jo starpposmā starp studijām Zviedrijā un praksi Lielbritānijā diez ko daudz neiespēju Latvijā. Man žēl. Un tas, ka šeit ir cita laika zona, man mazliet apgrūtinājums ir, lai vismaz ar ļautiņiem virtuāli tiktos - kad ierodos mājās ap desmitiem vakarā, jums, mani mīļie, jau ir pusnakts. Pacietība šobrīd kļūst mans ienaidnieks, jo arī interneta savienojums, kad visi šajā ēkā dzīvojošie saslēguši savas kiber-telpas-ierīces, nav no ašajiem.
Pietrūkst. Jā.

Bildes būs, jo man tagad to radīšanai ir nepieciešamais agregāts =)

Jipījeijipījū!

Jau divas dienas esmu Latvju zemē. Mazliet neierasti, mazliet aizņemti, mazliet, mazliet visādi. Bet šovakar viena pārsteiguma ziņa. No Ilzītes jau nopratu, ka pasniedzējs Kevins nemaz mūsu filmas tik aši nepublicēs online, kā es biju cerējusi, aber ne-e: te nu viņas ir! TE!!! UN ŽURNĀLS AR! Baudiet mūsu negulētās naktis, saspringtos mirkļus iekš editing room, smaidus, smieklus, priekus un visādās asaras! =) Lai jums iet pie sirds. Lai patīk. LaiLaiLai!!!

Nedēļa pēdējā

Daudzi no jums zina par neskaitāmajām stundām, diennaktīm, agriem rītiem, vēliem vakariem, kurus pavadījām skolā, lai pabeigtu apmaiņas studentu žurnālu "Exchange" [bildē - editorial team], kā arī finišētu ar īsfilmas "Backspace" radīšanu. Neticami sarasts ar cilvēkiem, kuri strādāja plecu pie pleca, atbalstīja viens otru, uzmundrināja, kā arī ļāva nosnausties uz stundiņu tuvējā dīvānā. Neaprakstāmi jokaina sajūta pašreiz, ka pa vienam vien visi dodas prom - katrs savā virzienā.

Magazine Project - neviens neatstāja telpas mājīgās, kamēr nebija pieslīpētas visas atsauces, kamēr rindiņas katrā žurnāla lapā nebija konstanti vienā līmenī un virsraksti neatspoguļoja rakstu būtību. Bija daudz diskusiju, pirms patiešām uzsākām darbu - pie formāta, papīra, uz kāda žurnāls varētu tikt printēts, burtu lielumiem, fontiem, lomu sadalījuma, rakstu tematikas un to izkārtojumu W-curve iespaidā (tiem, kas nav informēti: W-curve ir 7 posmu ceļš, kuram cauri iziet teju jebkurš cilvēks neierastā, jaunā vidē: mūsu gadījumā - apmaiņas studijās ārzemēs. tas sākas ar medus mēneša posmu, kad viss ir brīnišķīgi, kā arī saskaras ar kultūršoku u.tml.]. Šķiet, ka 10 nedēļu laikā, kamēr ar šo un otru kursu strādājām, izgājām W-curve paši cauri kādas 3 reizes. :)
Tagad, kad žurnāls ir gatavs, lepojamies ar saviem darbiņiem. Zinām savas pieļautās kļūdas, zinām, kā nākamreiz darīt labāk, bet gala produkts mums joprojām mīļš - pirmais auklējums, bet noteikti pats nozīmīgākais.
Mana loma bija asistēt redaktorei - es lasīju visus, visus rakstus, arī tos, kas netika publicēti (katram bija jāuzraksta 1 feature story + 2 mazāki raksti). Trīs cilvēku sastāvā vērtējām, sniedzām atsauksmes, lūdzām uzlabojumus un beigās arī izlēmām, kuri raksti no visiem 45 tiks publicēti mūsu "Exchange Magazine".
Tad, kad tas bija darīts, kanādiešu puisis lasīja visus rakstus un laboja gramatiku. Paldies, Darius! Šur tur bija, ko pastrādāt! Nav jau tā, ka nemākam angļu valodu, bet... :D
Katram bija savi raksti jāievieto sagatavotajos "templates" --> saliec --> printē --> pamani kļūdas --> labo --> printē --> neesi apmierināts --> uzklausi viedokļus --> printē vēlreiz. Am, printeris nobeidzās un jaunais netika piegādāts, līdz ar to mums bija problēmas, steigšus bija jālemj par tālāko rīcības plānu, jo ne viss izskatās uz papīra tikpat labi kā uz ekrāna. Tā nudien ir viena no būtiskākajām mācībām jau kopš kursa "Graphic Design". Krāsas, fonti, bildes - vienkārši murgs! :)


Vislabāk no visa, visa, visa, visa - kurss, kurā brūvējām filmas. Pasniedzējs sacīja, ka šie divi radošie kursi ir tik aizņemti, ka viņš neiesaka apgūt abus reizē, bet mēs bijām bariņš ekstrēmistu, kuriem vienkārši jau vairs nebija citas izvēles, kā cīnīties ar nekad-vairs-neiesi-gulēt atmosfēru. Man ļoti patika mana grupa: nīderlandiešu puikas Bart (director), Robin (producer), rumāņu meitene Ana (lights & sound), un es - latviešu camera girl! Ar šiem cilvēkiem pavadīju daudz vairāk laika, kā biju domājusi, ka pie īsfilmas vispār jāpavada. Liels paldies viņiem, ka procesu padarījām sev tik patīkami jauku, jautru & neaizmirstamu.
Pagājušā nedēļa izskanēja ar filmu pirmizrādi "Ung Film" - viņi ir organizācija, kas atbalsta jauniešus visādi, ja tiem ir vēlme gatavot īsfilmas. Un viņu mājīgajos apartamentos ir maziņš kino-teātrītis ar LIELO ekrānu. Redzēt visas 6 šī gada īsfilmas bija viens foršs pasākums, kurš beidzās ar filmu veidotāju, aktieru, citu interesentu & pasniedzēja ballīti "Irish Pub". Smaids rotā manu seju!


Nevaru vien sagaidīt, kad visus mūsu veikumus saņemšu taustāmās versijās.

Ceturtais un pēdējais

Hei-hei!
Pēdējais videoblogs ieraudzījis dienas gaismu, kas tikai nozīmē, ka stress aug augumā, iestājas neliela panika, no skolas telpām reti tiek iziets + vēl rakstu sakārtošana un ievietošana mūsu maketētajā žurnālā. Ne-pa-jokam.
Baudiet, tik drīz es vairs nebūšu uz ekrāniem. :D

Treilertreilertreiler-mānija

Visiem, kas skatījuši video blogus un un nesapratuši, ko tad tā Laura ar Stufi Studios īsti veido - spešelī fōr jū - treileris ar plašāku logu mūsu veidotajā īsfilmā!
Vakar visas grupas prezentēja savus treilerus, kas nozīmē, ka pavisam drīz jau filmai jābūt gatavi, tā kā mēs te ļoti strādājam. Arī deadline priekš "Magazine Project" veidotā žurnāla min uz papēžiem. Traki iet, bet joprojām patīk!
Lai jums super jauka diena. Es rokos atpakaļ iekš editing-room.

Stufi Studios

Trešais "Backspace" video blogs ir online. Šī nedēļa neticami ātri pienāca, steigšus sākās un nu jau ir vidū. Nākamais video blogs, kas būs arī pēdējais, iepazīstinās jūs ar to, cik daudzas stundas skolā mēs pavadām =)
Rītdienu filmu treileru pirmizrāde. Nu tik būs, nu tik redzēs, ko katra grupa sastrādājusi. Nevaru sagaidīt. Un tieši tāpēc man jādodas saldas dusas meklējumos - rīt daudz darāmā arī "Magazine Project" redakcionālajā sanākšanā.
Tiekamies drīzi jau!
Un, jā, pie mums ir mazliet vasarīgi. Viendien iznāc no skolas un apjaut, ka visapkārt zaļums pēc zaļuma rodas. =)

Keep moving!

Otrais video blogs gaisā! Klikšķināt un skatāties, bet paturiet prātā, ka tā mūsu īsfilma gan nekāda komēdija nebūs! =) Nu, vismaz pašiem jautri taisīt nepiemērotas iknedēļas atskaites par notiekošo.
Laiks rit arvien straujāk, nogurums pieņemas spēkā, bet atelpas mirkļus te vairs neviens nenodrošina. Nepieciešams vairāk kafijas, bet kā piekožamo varat atsūtīt man latvju šokolādi, he-hei!
And CUT!

Soli pa solītim

Darbu tik daudz, ka nemaz i! nevar apsēdēties mierā vairs.
Šodien gaisā laisti filmu kursa "Narrative forms in media" pirmie video blogi: varat iečekot, ko mēs te lēnām čubinām pa grupām, savā nodabā un visādi citādi. Manas grupas rūpju bērns -> "Backspace". Saucam sevi arī par "Stufi Studios" - Ana, Bart, Laura & Robin.
Papildus vēl gatavojam apmaiņas studentu žurnālu kursam, kas saukts par "Magazine Project". Visādas redakcionālās sanāksmītes tagad jātaisa, jāapspriežas, jāmēģina saskaņot viedokļi... Nu, cenšamies, cik vien mūsu spēkos. Priekšā vēl tik paši lielākie prieki.
Lai jums visiem darbīga nedēļa!

Māllēpes

Es tikai vēlējos aši pasacīt, ka pēdējās divās dienās [cik nu man izdodas atrasties laukā no punkta A, B, C, pārvietojoties vēl uz D un E] visur pamanu mazus, dzeltenus ziediņus augam cieši pie zemes. Nav jau daudz un nav jau arī tā, ka lapas kokiem jau plaukst, bet zīme pār mums ir kritusi: īstais pavasaris kaut kur tepat netālu mitinās, daba nepaliks vien pelēka un nedzīva. Sīkpriekos vienmēr patīkami dalīties! =]

Do you really say "Happy name-day?"

Man allaž paticis 18. aprīlis. Tikai līdz šim nebija nācies skaidrot, kāpēc šī diena manim tik īpaša un atzīmējama, pat esot kaut kur svešumā. Saaicināju jauniegūtos draugus uz vārda dienu. Nācās skaidrot, nācās pat meklēt kalendāros, vai viņu vārdi ar nav latviskoti un drīzumā svinami. Atklāti sakot - daži ir. Vistuvākā vārda diena Ervinam, 9.maijā, tikai viņš to vēl nezina, jo šo īpašo nedēļas nogali pavadīja Rīgā. Jau nojaušu, cik labi puikām gājis [Erwin + Gerwin = jaunākie manas dzimtenes fani]. Visu, visu dzirdēšu šovakar!
Hmm, vārda diena bija izcili jauka. Darbīga, ārkārtīgi rosīga iesākumā, jo biju apsolījusi kaut ko no latviešu ēdienu paletes, bet bija tā vērts: mizojām 8 kg kartupeļu, tos pašus arī rīvējām, lai sameistarotu kaudzēm kartupeļu pankūkas. Bija cieņā, iekasētas receptes, lai katrs individuāli varētu atkārtot šīs gastronomijas. Tikpat iekāroti ir latviešu gardumi: Laimas šokolāde vairākās variācijās un vafeļu torte nozuda neticamā ātrumā. Paldies vecākiem par šo cienastu! =]


Mūsu minimālisma stila dzīvoklis ir gluži piemērots hipijiski omulīgām pasēdēšanām uz grīdas, bet, kad manu istabu saule pielej ar TĀDU siltumu, jādodas uz piknika vietu laukā. Laiciņš būtu nudien tikpat izcils, kā no iekšpuses izskatās, ja nepūstu tas vējš, bet visu sejas rotāja smaids un raisījās interesantas sarunas, tāpēc atkārtoti lokācijas vietas nemainījām. Galu galā - ar IKEA pirktajiem plediem ne vēju vien var uzvarēt! Tiem, kas tomēr neizturēja pirmo BBQ pārbaudījumu - joprojām liels paldies par apciemojumu.
Nu gan, nu jau gan - atpakaļ ierastajos ritmos ar darāmā listi, kas skaļi bļauj: DAUDZ!
Priecīgu pavasari no manas istabas: dzeltenas tulpes, būs arī dzeltenas narcises, kas atvērsies pumpuri! Jei!
Ah, jā... Cilvēki runā, ka šajā pasaules malā iestājas laiks, kad tumšs jau nemaz, nemaz vairs nepaliek tā īsti, tādēļ pasakos Baibai un Sjoukje, kas dāvāja man noderīgāko dāvanu [ņemot vērā, ka esmu meitene, kas mitinās istabā bez aizkariem vai jebkādiem citiem loga aizklājiem] - nakts guļamās auduma brilles. Noderēs man... no rītiem! =]

Brīnumi

Ne šajā, bet iepriekšējā naktī Sundsvālē bija manāma ziemeļblāzma. No visu apmaiņas studentu vidus, diviem izdevās to iemūžināt, diviem, kas ap pieciem no rīta vēl nemaz, nemaz negulēja, bet dalījās ar lielisko skatu, viens otram to paziņojot iekš skype. Neraža, ka mums tas gājis garām. Photo: Bas van der Lans. Laimīgais nīderlandietis un kaut kur citā pilsētas pusē - arī laimīgā amerikāniete. Mēs viņus i apskaužam, i nicinām tagad; ja tas reiz dzīvē atkārtosies, ir uzstādīts noteikums sacelt telefon-ziņu-trauksmi.


Visādi citādi laiks skrien ātrāk par saprašanu. Divi kursi nebeidz noslogot ar prezentācijām, workšopiem, sadalīšanos grupās, radošo domāšanu...
Saule pie mums ir ieradusies, bet nogurums vēl nepamet. Laikam nepieciešams pievērsties garākam miegam naktīs, pa reizei ieturēt kādu power-nap dienas vidū [ja vien mana istaba nebūtu tik saules pielieta, ka, pat atgriežoties no skolas samērā jau vakarpusē, man jāslēpjas stūros, kur karstums un žilbums mani neskar]. Jā, pavasaris lēnām [beidzot!] apņem pilsētu; sniegs ir spiests lēnām atkāpties. Jei!
Ir šeit cilvēki, kuri pametuši pa kādam kursam, līdz ar to mūsu Erasmus perioda izskaņas posmā sākuši iegādāties biļetes uz malu malām - zinies, sagribējies paceļot. Divi puikas no Nīderlandes šajā nedēļas nogalē steidzas skatīt Rīgu. Ja ir vēlēšanās un brīvs laiks mazu-liet, viņi labprāt izbaudītu kādu īsu ekskursiju jauku cilvēku - Lauras draugu - pavadībā pa galvaspilsētas skaistākajām vietām, tostarp izklaides nostūriem! UNUNUN, viņi ir gatavi man atvest kaut ko no "mājām"! =)
Ļaujiet man zināt jūsu jaunumus!

Gribas par pavasari ne tikai runāt, bet arī piedzīvot

Jā. Sundsvālē pēdējo divu nedēļu laikā saule spīdējusi kopumā apmēram divas stundas. Pārējā periodā pilsētu klāj pamatīga migla, kas nodrošina ļoti [ĻOTI!] drēgnu mitrumu. Viss mazumiņš, kas no joprojām lielajām sniega čupām malu malās dienas laikā [pa]kūst, vakarā piesalst, radot augstāku bīstamības procentu sadauzīt dibenu, pārvietojoties kedās, ko jau tik sen kārojies uzvilkt pa īstam [ne tikai līdz tuvējam veikalam, brienot pēc piena]. Lai arī pelēcība visiem apmaiņas studentiem uzdzinusi nespēju izgulēties, pat ja nakts ir 12 stundas gara, hronisko nogurumu un sanīkumu, uz pavasari mēs vēl cerības neatmetam. Man tiešām noderētu kāddien iziet pastaigā ar jaunajām saules brillēm, ko piegādājies Mr. Ebay. =]
Jaunumi citās frontēs [un vienīga fronte atlikušajiem diviem mēnešiem ir mācības, mācības un vēlreiz mācības] - sākušies divi kursi pamīšus, kas nebeidzami noslogo. Vienīgais labums: abi vairāk vai mazāk pie viena pasniedzēja, kas saka, ka izprot mūsu situāciju, bet cer, ka lielākā daļa no tiem, kas apmeklē abus kursus, vismaz vienu atmetīs, ja radīsies kaut vismazākā iespēja to izdarīt. Man? Ne-e, es palikšu abos, lai tur vai kas, citādi man nav cerību salasīt nepieciešamos kredītpunktus. Un... abi kursi - Magazine Project un Narrative Forms in Media - ir neciešami interesanti un radoši. Ļoti daudz kas balstīts uz pašu idejām, grupu darbu un kaut kā radīšanu maija beigās - vienā gadījumā tas būs apmaiņas studentu žurnāls, kura dizainu un saturu un visu, visu citu veidojam paši, sadalot pienākumus savā starpā, otrā varintā tās būs pašu radītas īsfilmas. Excited & scared.
Atsūtiet man vismaz pavasara dvašu un jaukos sniegpulkstenīšus vārda dienā. Tad es aiz laimes smiešos un raudāšu.

uh!

Būšu laikam piebeigusi Magazine Assignment - jāsaklapē pa plecu sev aiz lepnuma. Kas nozīmē, kas viss šis vakars + visa rītdiena ir nākamajam uzdevumam - tūrisma ceļveža izveidošanai. Tad jau piektdien pēc eksaminācijas varēs sevi palutināt ar kādu atpūtas mirkli. Ah, jā, atpūta - jūs pazīstat to patīkamo momentu dzīvē pēc smaga darba? Es centīšos sagrābties to, cik spēka - nekad jau nevar zināt, kad baudīsi nākamo.
Lai jums pavasarīga nedēļa, folks!

Brīvdienas beigušās

Tas tik bijis ceļojums. Ceļojums ne tikai kilometrāžā un jaunos piedzīvojumos, redzot lietas, vietas, cilvēkus un, protams, zvērus, bet arī emocijās.
Bijām Lapzemē. Sestdien, 6.martā 11 Sundsvall cilvēku sastāvā devāmies uz Umeå, kur atradām ceļojumu autobusu - zin, rāpāmies iekšā, lai dotos tālēs zilajās. Nobraukuši visu nakti, galīgi pārguruši un visādi citādi JAU izsmelti, bet ar piedzīvojumu garšu mutē, devāmies apskatīt jaunās mājas 2 dienu garumā - Kiruna. Apostījuši pilsēteli, kurā lielākā daļa cilvēku strādā tuvējās raktuvēs, nevarējām vien nociesties līdz dienas lielākajam notikumam - braucienam ar sniega mobīļiem un suņu pajūgiem.




Jā, tas tik bija kaut kas. Nogurums pēc negulētas nakts un pievienotā vērtība, kas rodama satraukumā, sajūsmā un visās iespējamās baudās, ko sniedz šādas ziemas izklaides, izsmeļ it visus spēkus. Prieciņš, ka nākamās dienas piedzīvojumi ar ledus viesnīcas apmeklējumu sākas tik pēcpusdienā. Mazliet miega, atpūtas, silta ēdiena un visu citu relaksācijas izpriecu - esam gatavi!


Ledus viesnīcā -5 grādi nepārtraukti, bet, kad atrodies tur nepārtraukti un bez mitas [nu, 2 stundu ietvaros], nosalsti kā diegs. Nezinu, vai as ledus tuvums, doma par to, ka ledum jābūt stindzinoši aukstam, bet trīsas nepamet. Bija nudien skaisti. Pats jaukākais, ko par šo viesnīcu spēju iedomāties, ka tā mainās gadu no gada, jo numuriņu izveidei tiek piesaistīti arvien jauni mākslinieki, kas izliek savu domu, savu iztēli un redzējumu. Noteikti turp jāatgriežas. Man jau, protams, būtu gribējies ledus bārā nevis iedzert, bet iegūt suvenīru - ledus glāzīti, ko vēlāk siltumā apēst. =] jā, es esmu traka. nenosodiet.
Tās pašas dienas vakarā nolēmām, ka pienācis laiks rāpties kalnā, lai redzētu ziemeļblāzmu, jo mākoņi šķita izklīduši nedaudz un vējš norimis, bet kur nu... Kāp, velies, steni un mocies, bet tad, kad esi slēpošanas trases pašā augstākajā un stāvākajā punktā, apzinies, ka ziemeļblāzmas redzamība šajā naktī tev nav lemta. Šausmīga vilšanās, šausmīgs nogurums - vienkārši neizsakāmi.
Nākamais rīts sākās pārāk agri, bet bija jādodas prom. Jādodas tālāk, augstāk, vairāk uz ziemeļiem - Abisko. Iesākumam apmeklējām Sami ģimeni, kas ir pamatiedzīvotāji no sen seniem laikiem. Viņi stāstīja par to, kā dzīvojuši agrāk, kā dzīvo tagad, deva nogaršot ziemeļbrieža gaļu un buljonu, kurā tā vārīta. Gaļa - okei, buljons - no way! Pats skaistākais - viņu audzētie ziemeļbrieži, kurus varējām barot ar sūnām, glaudīt, stāvēt blakus, skatīt vaigā.


Cik nu ilgi tā stāvēsi - bija šausmīgi auksti, laika apstākļi tikai pasliktinājās, un mums tika paziņots, ka nevarēsim braukt uz nākamo ieplānoto pieturvietu - Narvik Norvēģijā, kur man ļoti gribējās pabūt iespējamās ainavas dēļ. Visu laiku pārdzīvoju, ka tā vētra atnākusi, ka neredzēšu fjordus un okeānu, kas maksāja mums divas dienas salīdzinošā bezdarbībā.
Tā kā man bija auksti jau tāpat, nolēmu, ka nepiedalīšos zemledus peldēšanā iekš āliņga. Man tika jaukākais darbs - fotografēt trakos, kas uz to parakstījās. Nu, lielai daļai tas bija kas neredzēts, pat nedzirdēts, nebijis, bet es domāju - ja gribēšu reiz vēl piedzīvot aukstā ūdens šausmas, varēšu to jebkurā ziemā piedzīvot arī mājās. Prieks vismaz, ka citiem bērna prieks zilajās sejās =)
Pēc salīgas neko nedarīšanas bija pienācis samērā gaidītais mājās braukšanas mirklis. Atgriezāmies Umeå pēc pusnakts, bet līdz pirmajam transportam uz Sundsvall bija jāgaida... līdz 5 ar kapeikām. Cik nu priecīgi, cik skumji, bet vismaz laika apstākļi sāka mūs "lutināt" - naktī šajā, ko pavadījām uz ielas, nebija mīnusu.
Pus vienpadsmitos no rīta "laimīgi" bijām nokļuvuši mājās. Sagurusi gulēšana, sagurusi veļas mazgāšana, sagurusi saguršana no noguruma, bet nākamā diena pienāca - skolā atgriezāmies mēs, arī neko vairs nesapratām mēs, bet solījāmies visu labot šonedēļ - nedēļas nogalē par to vēl neuztraukties.
Tā nu es nedēļas nogali pavadīju ļoti priecīgi un jauki. Kaut man biežāk būtu Latvijas ciemiņu, kas ved saldumus, salami desas un Hektoru :D Un kaut tiem nekad nebūtu jāaizbrauc.
Es ieslīgstu IT dziļumos, bet ceru, ka man uzradīsies brīva stunda bilžu iemānīšanai slīdrādē.

Lapland Express

Šodien apjautām, ka TAS patiesi beidzot ir klāt - ilgi aprunātais, sen gaidītais un lolotais ceļojums uz tālo ziemeļu pusi. Pēdējie iepirkumi, pēdējās lietas/darbi, kas jāpaveic līdz aizbraukšanai [jo tās dēļ mēs skolā nebūsim veselu nedēļu], kopīgie vakariņu plāni, lai notiesātu teju visu, kas prombūtnes laikā varētu sabojāties - tā teikt, ledusskapju ģenerālā tīrīšana. Uhuhuh. Es no visas sirds ceru, ka mums paveiksies ar laika apstākļiem, būs līdzi gana daudz siltu drēbju un citu lietu, kas spēs uzturēt mūs pie 36.6 ķermeņa grādiem, jo negribas ne vairāk, ne mazāk.
Nākamreiz Runās Laura pēc ceļojuma un pēc vēl kāda ļoti brīnišķīgi jauka piedzīvojuma. Marts laikam ir debesīs ierakstīts kā darbīgs, ļoti aizraujošs un ģeniāls mēnesis. Tā tik turēt, mākoņi un zvaigznes, nelieciet man vilties! =]
Visiem Jums lai debesu pavadoņi ar` stāv līdzās. Let's have some fun!
Tiekamies tad, kad manas acis būs skatījušas skaisto ziemeļblāzmu!

Jaunumi

Hei!
Ir sācies jauns kurss - Graphic Design, kas neliek vilties. Visiem tiktāl patīk, kaut gan pati pirmā diena sākās ar problēmām programmatūru nodrošināšanā angļu valodā, bet viss tiek risināts, tāpēc pagaidām nekam īsti klāt neesam ķērušies praktiskajā jomā, bet teorētiskais ietvars pats par sevi ir ko vērts. Un uzdevumi, kas mums zināmi, ir nudien interesanti. Jā, speciāli vienam iegādājos žurnālu, kuru analizēšu kā traka. Tā žurnāla izvēle man prasīja apmēram stundu preses veikalā, bet esmu ļoti apmierināta ar gala lēmumu. Ziniet, par mūziku tas, ar ļoti glītu noformējumu un tā. Skatiet paši - bildēns ir precīzs mana žurnāla "vāks" :]
Vēl es jūtos arvien satrauktāka [labā nozīmē] par Lapland ceļojumu, kas aizraus mūs jaunos piedzīvojumos jau 6.martā. Liekas tik tālu un tik drīz, bet... āāā, MĒS BRAUCAM! Es no visas sirds ceru, ka tas būs vairāk kā tikai samaksātās summas vērts, bet no dzirdētā - pavisam noteikti nevajadzētu laist šo iespēju garām, ko tad mēs arī darām. :]
BetBetBet - es gribu dzirdēt stāstus no jums! Tell me!!! Šonedēļ esmu nosūtījusi pāris vēstules, uz kurām ceru saņemt plaši skaidrojošas vēstis atpakaļ. Čekojiet savas pasta kastītes. Un ne jau elektroniskās, ziniet! =)
Bet vairāk par visu šobrīd - es gaidu 12.martu! (:
*
Turpinājums sekos, kad iedvesma ļaus izteikties.

Sentiments

Šī dziesma atgādina par daudzajiem vakariem ā-kojās 1.kursā:



Šī dziesma par daudzajiem smieklu vakariem dzīvoklītī Diakonātos ar puikām =) :



Šī dziesma atgādina par Dikļiem, kur daudz laika pavadīts, un Liepājas skaistulēm:



Šī dziesma par braucieniem uz lekcijām un daudzajām Fonteina trešdienām:



Mīļie, man ļoti sāk pietrūkt māju. Visu māju, kuras man ir daudzviet Latvijā.

Hard work, work

Man ir radusies sajūta, ka es dzīvoju vien tikai bibliotēkas klusajās istabās - no vienas citā, tad atpakaļ, tad pavisam citā atkal. Būšu drīz ieprovējusi visas, zināšu katras plusus un mīnusus. Šīs dienas telpa man ļoti labi patīk - klusa, maza, mājīga, blakus ar neviens netrokšņo [vakardien bija traki smiekli. traki ta traki, bet nepārtraukti - tas jau ir pavisam traki].
Mēs kā negudri mācamies eksāmenam, tikai sajūta, ka viss, ko darām, krīt nepareizajā folderītī. Es ļoti ceru, ka man palaimēsies no desmit jautājumiem izlozēt tieši tos divus, kas vislabāk turēsies prātiņā, kurus vislabāk pārzināšu, par kuriem varēšu izteikties šajos 300-500 vārdos [par katru] 120 minūšu laikā.
Un mums ir nelaime - mājās saplīsa internets. Tāda sajūta, ka dzīvoklis, kurā mitināmies, vienkārši nevēlas, lai mēs veidotu jebkādu saziņu ar ārpasauli. Es ceru, ka ar kaut kādu labvēļu un maģisko spēku palīdzību tas tiks novērsts un viss sakārtos pa plauktiņiem. Ja ne? Tad es kritīšu panikā AGAIN.
Turiet īkšķus par mani rītdien. Es negribu izkrist pirmajā eksāmenā =/

Ievadot sesto nedēļu šeit

Traki žēl, ka pašas saulainākās dienas man izdodas pavadīt bibliotēkas jaukajās telpās. Nepārprotiet, bibliotēka patiešām ir mājīga, bet priekš dienām kā šī - pārāk pielieta ar neīsto dienas apgaismojumu. Es ieteiktu paplašināt logus, kas laikam nav īpaši ieteicams, ja cilvēkiem nepieciešams strādāt ar datoriem. :] Saules staru var būt par daudz?
Ir uzčubināta prezentācija, kuru rīt demonstrēsim par medijiem savās valstīs - savienojums no Latvijas, Nīderlandes un Amerikas kļūdām, proti, žurnālistikas kvalitātes nostādīšanu zemākā pozīcijā par vēlmi būt pirmajam, kas LIELO ziņu izstāsta. Man tas devis interesantu ieskatu. Tagad meteorīts vairs nemaz neliekas TIK traks :D
Piektdien mani sagaida pasmags eksāmens, ar ko tad arī būs pabeigts pirmais apgūstamais kurss Zviedrijā. Wuhū! Vēl tik trīs, vēl tik trīs... Un jāpaspēj arī citas lietas. Es sāku beidzot justies no tiesas noslogota. Mazliet kafijas, vēl vairāk spēka, tad jau...
Skaistu visiem pēcpusdienu, es metos atpakaļ zinību jūrā.

SuperHero

Ballīte bija neticami lieliska, turklāt ar ļoti labu skatu pāri naksnīgajai pilsētai.
Tagad gan vairāk jāpievēršas zinību iegūšanai. Un ATKAL jāatvelk elpa. Elpas atvilkšana ir laba lieta. Tā mierīgi - ar kafijas krūzi, ar tekstiem visādās valodās, kuri jāsabīda vienā vienojošā - angļu vislabāk. Šurum burum bum.
Un... šodien ir ķīniešu Jaunais Gads. Vismaz man tas ir licis piemirst par neciešamo sirsniņdienu. Jei!
Laimi visiem.

Saules pieskāriens

Es nevaru un nevaru, un nevaru sagaidīt pavasari! Šodiena par to liecina. Žēl, ka tikai aiz loga, jo esmu iekš biblio, bet ceru drīz pacelties kā putns debesīs!

Ja nu

Ja nu es beigšu šķaudīt un puņķoties reiz, dēvēšu sevi par super-varoni. Nu ne jau kādu no Meteorītu reklāmām, bet īstu varoni. Jā, jā. Šoreiz nudien pārvērtīšos par Buttercup no Powerpuff Girls. Jipījeijuipījū!

Pčī!

Vairums dienu aiznesas vēja spārniem. Bija viena ļoti skaista [laika apstākļu ziņā - silta un saulaina], kuru veltījām pastaigai uz lielā kalna pusi, lai pakāptos nedaudz augstāk un redzētu pilsētu no augšas. Skaisti jau bija tāpat, bet līdz pašai augšai mums vēl kāpt un kāpt, kam laikam jāpatrenējas, citādi nebūs iespējams =]
Tajā pašā skaistajā dienā, kas pēc maniem aprēķiniem ir bijusi sestdiena, bija ballīte. Neticēsiet, vai ne? Jā, bijām vispirms ieskrējuši aprunāties ar vis-visādiem cilvēkiem, kas, tāpat kā mēs, posās un rosījās ballītei, bet beigās sākām kustēt tuvāk un tuvāk centram, lai izlemtu, kur pavadīsim šo vakaru. Jāsaka kā ir - klubi man te galīgi un nemaz nepatīk, es laikam drīz atteikšos tos apmeklēt, jo mūzika ir vienkārši šausmas. Reti kur un reti kad var sadzirdēt kaut mazliet pazīstamu meldiņu [nu, ne jau oriģinālā, protams, bet ārkārtīgi pārveidotā versijā]. Ununun, tai vakarā satiku meiteni, kas, nejautājot, no kuries esmu, uzreiz pavēstīja, ka esmu līdzīga Ilzei. Būs šī meitene jāuzmeklē kādā sociālajā portālā, jo tikai jau dēļ uzrautā deguna es šķitu jauka un viņa apsolīja mani ielūgt uz kādu ballīti, ko organizē - solīja arī labu mūziku. Nu, būs jāiet un jāieprovē. =)
Tagad gan es esmu galīgi nošļurusi - saaukstējiens pa malu malām spraucas ārā, pašsajūta - dažbrīd zem katras kritikas. Un tā nu es šovakar cenšos tikt uz kājām pirms pirmās nopietnās prezentācijas.
Kaut kad būs arī kādi jauni pikčeri, šobrīd tam vienkārši neatlicinājās laika. =)
Un - āreče - šodien es beidzot saņēmu ilgi gaidīto paciņu, kas paspējusi izceļoties pa pasauli. Happy, Happy Birthday, Laura - AGAIN! Ah, man patīk ieilgušas dzimšanas dienas :D
Gūd Lāk.

Wuhū!

Šodien piecēlos nepieredzēti vēlu. Jā, kas zina - ja Baiba nebūtu ieradusies manā istabā un paziņojusi, ka citiem cilvēkiem ir plāni šodien, kas attiecināmi arī uz manu līdzdarbošanos, varbūt būtu nogulējusi pat vairāk kā tikai pusi dienas. Tā vēlā, kopistiskā filmu skatīšanās mani tiktiešām laikam nogurdina. =) Viss jau būtu labi, bet pēc filmas parasti ieilgst sarunas, kas aiziet neapzinātos plašumos. Wīhā.
Nu, nekas, vismaz atlikusī dienas daļa bija darbīga. Apmeklējām baseinu, nopeldējos kā negudra. Noteikti došos turp vēl un vēl; tagad jau ir pat ideja, ka vajadzētu iegādāties mēneša abonementu un pēc lekcijām divreiz nedēļā nopeldēties, izpeldēties un visādi citādi iztrakoties pa ūdeni. Samaksā un tad paliec, cik ilgi vien vēlies attiecīgajā dienā. =)
Pēc tam biju ārkārtīgi izsalkusi, nekas cits nerosījās pa prātu vairāk kā domas par frī kartupeļiem. Un ziniet? Mēs tos pagatavojām! Jājājā! Bija kārtīgas vakariņas. Kā parasti, ja ēd kopā ar kādu no Nīderlandes - vēlas vakariņas, bet ir tā vērts.
Un vēl: šodien iegādājos milzu paku ar sulas saldējumiem. Nespēju noticēt, ka kopš ierašanās Zviedrijā vēl nebiju nevienu pašu notiesājusi. Nu, biju gan iečīkstējusies par to, cik ārkārtīgi gribu Limpu. Nav šeit Limpas, bet vismaz - mazās atkarībiņas remdēšanai derēs!

Uh.

Man ļoti patika šodiena. Trakoti gara pastaiga līdz pilsētai, pa pilsētu, atpakaļ no pilsētas. Atpakaļ no pilsētas bija visjautrāk - daudz nesamā. Mēs beidzot iegādājāmies mazu galdiņu, pie kura spētu ēst kulturāli. Nu, protams, joprojām uz grīdas, bet kulturāli, kā mazie aziāti. =) Nopirkt pa lēto - 40 SEK - ir viens, bet atnest savām rociņām šurp - tas jau ir mazliet citādi, bet es tiku ar to galā. :D Turklāt mēs beidzot apmeklējām normāla alkohola iegādes vietu [monopolu šeit] - System Bulaget. Tagad kāddien varēsim pa īstam apmeklēt kādu ballīti. Lai nu pastāv mūsu mazajā noslēpumu bāriņā. =)
Pie mazā galdiņa, sēžot uz oranža paklāja, baudījām pirmās kulturālās vakariņas - lazanja pa otram lāgam! Nais. Fulfilled.
Viss vakars mūzikas pavadījumā. Ā, un Baiba maniem matiem beidzot piešķīra labu nokrāsu - jei! =)

Plāni-domas-rīcība

Nevarētu sacīt, ka ballīšu plāni, ieplānojumi un nolūki pēc trīs nedēļu kopā būšanas būtu apsīkuši - facebook joprojām piedāvā "attending", "maybe attending" un "not attending" uz kādu "party", "pre-party" utt. Taču labās ziņas ir tās, ka, pateicoties mācību aktivitātei [vai vismaz vēlmei kaut ko intensīvāk darīt šajā jomā], sākas arī citi piedāvājumi. Tiek plānota došanās uz Lapzemi, slēpošanas un snovošanas pasākumi, kā arī tik vienkārša lieta kā boulinga apmeklējums. Mjā, vienīgā problēma - laika [un līdzekļu] trūkums, ja to visu tiktiešām gribētos apmeklēt. Toties rosība ir - nav tā, ka visi nosaluši un nevēlas atstāt mājīgi siltos mitekļus. Jāsāk izvērtēt prioritātes UN iespējas. =)
Nedaudz iekš cita temata, bet tas man jāaizskar emocionalitātes un sentimentalitātes ietvaros. Šodien aptvēru, ka mana dzīvokļa numurs ir 309-2. Tas vislielākajā mērā liek atteikties no domas mainīt lokācijas vietu šajā ēkā [mums ir ieilgušas problēmas ar internetu, bet cenšamies tās joprojām kaut cik risināt - vismaz apsvērt variantus un to iespējamās izmaksas]: divas jaukas dāmas Ā-kojās jau trešo gadu mitinās istabiņā Nr. 309, kas vienmēr man bijusi ļoti tuva un mīļa, tāpēc tieši šeit, kur, iespējams, tikai nejaušības dēļ esmu nonākusi, ir tik labi [patukši, aber mājīgi]. Mmm, Annī un Iuz - jūs esat man daudz likušas par jums domāt šodien. Un lai tas neapsīkst! =)
Garš, garš miedziņš, ceļojums [pa sniegiem, saliem, slidenumiem] uz pilsētas centru, kāds pirkums, darījums ar pastu, self-studies un šādas-tādas citas lietas mani sagaida rīt. Balti jums!

P.S. Ar to gaisa temperatūru pavisam mānīgi, nekad nevar zināt, kas tevi sagaida, kā tev jāsatuntulējas. No rīta bija trakums, bet tagad tikai -7 (feels like -13).

-26 celsium

Sēžot siltā gultiņā tas neliekas nekas traks. Tieši tāpēc es cenšos par to nedomāt - par to, ka temperatūra tikai krītas un krītas. Laukā jādodas tikai 9:45, bet kaut kas liek domāt, ka tas būs līdz šim aukstākais "skolas gājiens" Sundsvall plašumos. Solu šonakt sapņot par pavasari, iespējams, pat karstām vasaras dienām. Kaut nu tas liktu aizvietot visus mīnusus ar plusiem!
Lai salda nakts!

fotō-mānija

Pa to mazo taciņ' mēs gājām.





Un tad mēs atcerējāmies, cik tālu tas bija: pirms divām nedēļām pirmā tikšanās ārpus skolas vai dzīvesvietas "Irish Pub". Uh, laiks tiktiešām skrien vēja spārniem:

mazā ziema lielā pastaigā! vai lielā ziema mazā pastaigā?

Ko mēs darām, kad pienāk sestdiena?
Nu, pirmkārt, ļoti labi [t.i. ilgi] izguļamies, jo nekad nevar zināt, kad snaudīsi nākamreiz - cik plašā stundu amplitūdā izvērtīsies tava diena: jautājums paliek atvērts. Kad esi iedzēris jauku, labi smaržojošu un piena pārpildītu kafiju no milzum lielas krūzes, uzkožot Knäckebrot, diena var sākties - vēl tikai jāizložņā visi daudz maz svarīgie portāli. Un tad... ō, jā, tad tu esi atvērts dienas lielākajiem piedāvājumiem, jo mājās sēdēt nudien negribas. Pēc 5 minūšu garas sarunas ir skaidrs, ka iesim tuvējā mežā vai vismaz mēģināsim atrast ieeju tajā, kā nekā - tur ziema ir vismazāk samaitāta, tikai tur tu patiesi vari novērtēt, cik dziļš ir sniegs, ja pirms tevis sen neviens nav bridis. Paldies tiem, kas bija briduši pirms dažām dienām, jo mēs atradām nudien jauku taciņu - sīku, mazu, smalciņu, kura izvietota starp cieši saaugušiem kokiem, kas segti smagām sniega cepurēm. Nē, ne pat cepurēm - drīzāk mēteļiem, džemperiem, jakām, cimdiem, šallēm UN cepurēm, jo reti kuram kokam iespējams noteikt tā piederību kādai konkrētai sugai (nu, skuju koki, protams, ir niķīgāki - viņiem patīk daiļoties ar savu zaļi-zaļo segumu]. Ah, tā bija stunda, kas adekvāta 3 stundu aerobikas treniņam, jo jākāpelē, jābalansē uz savas līdzsvara robežas, jātur temps, jāizvairās no šķēršļiem vai sniega kupenām, kas krīt tieši uz galvas... Tas tik bija, nu... Tas tik bija!

P.S. Bildes būs šovakar.
P.S.S. Daudz laimes māsai šodienas 19 dzimšanas dienā! Audz liela, skaista, zin... =)

26.01.2010. - 29.01.2010.

Šodienai pavisam noteikti piedienas mieriņš, kafijiņš, tējiņš un siera zupiņš. Un visam pa virsu: īss foto pastāstiņš par to, kā man te sokas. Lūk: te jau arī ir tie "baltie" brīnumi! =)

Daudz laimes dzimšanas dienā, Laura! Es pavisam noteikti vēl iegriezīšos "Wayne's coffee" un arī tam blakus esošajā "Second Hand Shop".


Mums patīk, kad basketbola komanda "Sundsvall Dragons" pieveic pretiniekus [lai kas tie arī būtu, jo tā arī man to neizdevās noskaidrot - citas pilsētas vai citas valsts komanda?]! Galvenais, ka viss joprojām notiek tikai un vienīgi par godu man!


Jau stāstīju par nepārtrauktu snigšanu divu dienu garumā - abos gadījumos, ejot uz skolu 15-20 min, uz galvas varēja sakrāt pat ~3 cm augstu sniega čupu. Nudien! Skaidrs, ka šis vēl ir tikai ceļa sākums! =)


Pavisam noteikti šīs automašīnas īpašniekam bija pārsteigumiem bagāts rīts. Taču ir arī tādi auto, kurus pamanīt nevar nemaz-nemaz-nemaz [šo nodod sāna spogulis].


Vēl ļoti daudzus foto attēlus varat iečolēt labajā pusītē mana bloga augšdaļā, kur sacīts "Bildes iz biedriem". Tur nudien ir, ko redzēt [tajā nozīmē, ka bilžu ir varen daudz]. :]

Snieg!

Ja vēl neminēju, tad pie mums jau bija daudz, daudz sniega, kad atbraucām. Divu nedēļu laikā biju piedzīvojusi mazu, periodisku snigšanu, bet šodien noteikti ir kaut kāds rekords - šķiet, uzsnigusi vēl dubulta deva, kupenas ir divreiz lielākas. Kad šorīt pamodos, bija gaišs [droši vien], bet aiz sava loga neredzēju ne tuvējos kalnus, ne kokus - vienkārši baltu plīvuru, kas it kā stāv uz vietas. Ha! Snigšanas intensitāte dienas laikā ir mazinājusies, bet pavisam noteikti ne apstājusies - nepārtrauktas pārslas ripo šurp no debesīm. Ja tā tiesa, ko skolā runāja [no austrumiem tuvojoties sniega vētra šajā virzienā], tad es drīz pa savu logu ārā neko vairs neredzēšu [dzīvojam 3.stāvā un man nudien ir ļoti lieli logi, bet jau tagad kāda 1/4 aizkupenota]! Ak! Tas man kā dienas prieks un dienas bēda. Nespēju noticēt, ka brišana pa sniegu ir tik smags un nogurdinošs process, šķiet, vēl nekad tik ilgi nebiju gājusi [laiks vilkās ne-nor-mā-li], turklāt, nonākot skolā, nekad vēl neesmu bijusi tik nogurusi. Jā, viņi šodien netīra ne ceļus, ne ietves [tam droši vien nemaz nav jēgas - tīrīšanas iedarbība būtu manāma tikai kādas 5 minūtes!].
Nu, vismaz prieks, ka temperatūra nepārsniedz -7 grādus šodien [dzirdēju, ka nedēļas nogalē būšot -25 un vēl bišķiņ, bet es ceru uz to pašu labāko scenāriju].
Un kā sokas jums? Noteikti vēlaties padalīties ar mani kādos savos iespaidos un jaunos piedzīvojumos!

P.S. Visiem mīļš paldies par iedvesmojošajiem sveicieniem dzimšanas dienā. Vakar bija viena priecīga diena. Gandrīz vai piemirsu, kas ir miegs un kam tas nepieciešams! You're awesome!

Sundsvall

Tiktāl viss ir dikti jauki - man patīk pilsēta [es mazliet sāku orientēties], universitāte [kuras ēkas un izkārtojums mani joprojām mulsina, bet es reiz sapratīšu, kas notiek un kā tas viss darbojas, kur & kas atrodas], cilvēki no šejienes un citām tālienēm [gluži kā es - varen forši]!


Pie mums ir varen daudz sniega, bet jāatzīst, ka vismaz pēdējās nedēļas laikā ne tuvu neesam izjutuši tik pabriesmīgi zemu temperatūru, kāda ir Latvijā. Tas mazliet šķiet smieklīgi, jo pirms tam ne viens vien brīnījās, kā es - teju salīgākais cilvēks pasaulē - ziemas vidū spēšu izturēt Zviedrijas klimatu. Ha, še tev! [Nu, labi, labi, šodien atkal sāk palikt jau aukstāks - kādi -13 grādi jau skars rīt manu ķermeni, kad mēģināšu izķepuroties bez sava siltā mētelīša, kas kļuvis netīrs pēc neplānotas nokļūšanas sniega kupenā, ko joprojām nespēju piedot pāridarītājam]. Bet ziemas priekus bauda teju visi - kā nu kurš prot. Ir cilvēki, kas šorīt aizdevās teju nedēļu garā slēpošanas tūrē.


No vietas, kur mēs mitināmies [Nacksta], vakaros ļoti skaists skats paveras uz pilsētu. Ir ieplānots to iemūžināt bildē, lai tas jums neiet gar degunu. Bet jebkurā laikā varat mani apciemot un pārliecināties paši [neaizmirstiet paķert līdzi gardas lietas no Latvijas!].


Pirmās šeit pavadītās nedēļas vairāk bijušas iepazīšanās nolūkos, kuru es noprotu kā izskaidrojumu daudzajām ballītēm. Viena nav vēl beigusies, kad esi jau saņēmis ielūgumu uz nākamo. Vai arī ielūgums nākamajā dienā pamanāms Facebook plašumos. Ah, es ceru, ka turpmāk cilvēki rimsies, jo iepazīšanās ballīšu manā skatījumā ir bijis par daudz. Nav jau tā, ka nepatīk. Man patīk jauniegūtie kursa biedri, draugi, paziņas un citi zvēri. =)


Paldies Šaukijai (Sjoukje, meitene no Nīderlandes, kas redzama attēlā) par bildēm, solu, ka tās būs vēl no viņas puses. No manas puses dabūsiet tās redzēt, turklāt uzklausīt sakāmo, kas saskriesies. Un tagad - mācības beidzot pa īstam var sākties!

1

Griķu spilventiņš, sajūtas visādas, bet pāri visam - satraukums. Divdesmit un četras stundas līdz pēdējām atvadām.

2

Man pietrūks Dikļu [lai arī pašreiz mani te apsmej]. Toms Henks ir lielisks, lai arī es nespēju atcerēties, kurās man patīkamās filmās šis aktieris vēl bijis "galvenais". Ak!

3

Jā, es tagad varu nopietni sākt laika atskaiti. Rītdien pēdējais lekciōns šajā semestrī, kā saka, šai-pus-jūrai (vistuvākā šai-pus-jūras vieta: Tūja). Jāpierunā jaukie cilvēki vēl līdz turienei aizbraukt un ieelpot sāļo, man tik dikti mīļo gaisu! Lai visiem veiksmīga piektdiena!

You think everything is possible

Nothing else matters

Nedēļa līdz pēdējām 24 stundām Latvijā

Jaunais gads iesācies nudien patīkami - izcila sagaidīšanas ballīte, darbīga izpalīdzēšana, par kurām 12 stundām man pienāktos nenovērtējama atlīdzība - ordenis, naudas balva, mani mīļākie našķi neaptveramā daudzumā - šo uzskaiti varētu nebeidzami turpināt, ja tā nebūtu bijusi daļēji brīvprātīga piekrišana uz "mazu" darbiņu! Toties ir arī sava gaišā puse: ja viss notiksies pēc mana prāta, nedēļas nogalē saņemšu arī ar mīlestību [aiz žēluma] solīto masāžu.
Visas nedēļas garumā jāpastrādā, jāpalien nedaudz no ādas laukā, jāsadara visādas lietas [šķiet, ka tomēr būs par maz laika].
Uh! Maratons sākas. TAGAD!