uh!

Būšu laikam piebeigusi Magazine Assignment - jāsaklapē pa plecu sev aiz lepnuma. Kas nozīmē, kas viss šis vakars + visa rītdiena ir nākamajam uzdevumam - tūrisma ceļveža izveidošanai. Tad jau piektdien pēc eksaminācijas varēs sevi palutināt ar kādu atpūtas mirkli. Ah, jā, atpūta - jūs pazīstat to patīkamo momentu dzīvē pēc smaga darba? Es centīšos sagrābties to, cik spēka - nekad jau nevar zināt, kad baudīsi nākamo.
Lai jums pavasarīga nedēļa, folks!

Brīvdienas beigušās

Tas tik bijis ceļojums. Ceļojums ne tikai kilometrāžā un jaunos piedzīvojumos, redzot lietas, vietas, cilvēkus un, protams, zvērus, bet arī emocijās.
Bijām Lapzemē. Sestdien, 6.martā 11 Sundsvall cilvēku sastāvā devāmies uz Umeå, kur atradām ceļojumu autobusu - zin, rāpāmies iekšā, lai dotos tālēs zilajās. Nobraukuši visu nakti, galīgi pārguruši un visādi citādi JAU izsmelti, bet ar piedzīvojumu garšu mutē, devāmies apskatīt jaunās mājas 2 dienu garumā - Kiruna. Apostījuši pilsēteli, kurā lielākā daļa cilvēku strādā tuvējās raktuvēs, nevarējām vien nociesties līdz dienas lielākajam notikumam - braucienam ar sniega mobīļiem un suņu pajūgiem.




Jā, tas tik bija kaut kas. Nogurums pēc negulētas nakts un pievienotā vērtība, kas rodama satraukumā, sajūsmā un visās iespējamās baudās, ko sniedz šādas ziemas izklaides, izsmeļ it visus spēkus. Prieciņš, ka nākamās dienas piedzīvojumi ar ledus viesnīcas apmeklējumu sākas tik pēcpusdienā. Mazliet miega, atpūtas, silta ēdiena un visu citu relaksācijas izpriecu - esam gatavi!


Ledus viesnīcā -5 grādi nepārtraukti, bet, kad atrodies tur nepārtraukti un bez mitas [nu, 2 stundu ietvaros], nosalsti kā diegs. Nezinu, vai as ledus tuvums, doma par to, ka ledum jābūt stindzinoši aukstam, bet trīsas nepamet. Bija nudien skaisti. Pats jaukākais, ko par šo viesnīcu spēju iedomāties, ka tā mainās gadu no gada, jo numuriņu izveidei tiek piesaistīti arvien jauni mākslinieki, kas izliek savu domu, savu iztēli un redzējumu. Noteikti turp jāatgriežas. Man jau, protams, būtu gribējies ledus bārā nevis iedzert, bet iegūt suvenīru - ledus glāzīti, ko vēlāk siltumā apēst. =] jā, es esmu traka. nenosodiet.
Tās pašas dienas vakarā nolēmām, ka pienācis laiks rāpties kalnā, lai redzētu ziemeļblāzmu, jo mākoņi šķita izklīduši nedaudz un vējš norimis, bet kur nu... Kāp, velies, steni un mocies, bet tad, kad esi slēpošanas trases pašā augstākajā un stāvākajā punktā, apzinies, ka ziemeļblāzmas redzamība šajā naktī tev nav lemta. Šausmīga vilšanās, šausmīgs nogurums - vienkārši neizsakāmi.
Nākamais rīts sākās pārāk agri, bet bija jādodas prom. Jādodas tālāk, augstāk, vairāk uz ziemeļiem - Abisko. Iesākumam apmeklējām Sami ģimeni, kas ir pamatiedzīvotāji no sen seniem laikiem. Viņi stāstīja par to, kā dzīvojuši agrāk, kā dzīvo tagad, deva nogaršot ziemeļbrieža gaļu un buljonu, kurā tā vārīta. Gaļa - okei, buljons - no way! Pats skaistākais - viņu audzētie ziemeļbrieži, kurus varējām barot ar sūnām, glaudīt, stāvēt blakus, skatīt vaigā.


Cik nu ilgi tā stāvēsi - bija šausmīgi auksti, laika apstākļi tikai pasliktinājās, un mums tika paziņots, ka nevarēsim braukt uz nākamo ieplānoto pieturvietu - Narvik Norvēģijā, kur man ļoti gribējās pabūt iespējamās ainavas dēļ. Visu laiku pārdzīvoju, ka tā vētra atnākusi, ka neredzēšu fjordus un okeānu, kas maksāja mums divas dienas salīdzinošā bezdarbībā.
Tā kā man bija auksti jau tāpat, nolēmu, ka nepiedalīšos zemledus peldēšanā iekš āliņga. Man tika jaukākais darbs - fotografēt trakos, kas uz to parakstījās. Nu, lielai daļai tas bija kas neredzēts, pat nedzirdēts, nebijis, bet es domāju - ja gribēšu reiz vēl piedzīvot aukstā ūdens šausmas, varēšu to jebkurā ziemā piedzīvot arī mājās. Prieks vismaz, ka citiem bērna prieks zilajās sejās =)
Pēc salīgas neko nedarīšanas bija pienācis samērā gaidītais mājās braukšanas mirklis. Atgriezāmies Umeå pēc pusnakts, bet līdz pirmajam transportam uz Sundsvall bija jāgaida... līdz 5 ar kapeikām. Cik nu priecīgi, cik skumji, bet vismaz laika apstākļi sāka mūs "lutināt" - naktī šajā, ko pavadījām uz ielas, nebija mīnusu.
Pus vienpadsmitos no rīta "laimīgi" bijām nokļuvuši mājās. Sagurusi gulēšana, sagurusi veļas mazgāšana, sagurusi saguršana no noguruma, bet nākamā diena pienāca - skolā atgriezāmies mēs, arī neko vairs nesapratām mēs, bet solījāmies visu labot šonedēļ - nedēļas nogalē par to vēl neuztraukties.
Tā nu es nedēļas nogali pavadīju ļoti priecīgi un jauki. Kaut man biežāk būtu Latvijas ciemiņu, kas ved saldumus, salami desas un Hektoru :D Un kaut tiem nekad nebūtu jāaizbrauc.
Es ieslīgstu IT dziļumos, bet ceru, ka man uzradīsies brīva stunda bilžu iemānīšanai slīdrādē.

Lapland Express

Šodien apjautām, ka TAS patiesi beidzot ir klāt - ilgi aprunātais, sen gaidītais un lolotais ceļojums uz tālo ziemeļu pusi. Pēdējie iepirkumi, pēdējās lietas/darbi, kas jāpaveic līdz aizbraukšanai [jo tās dēļ mēs skolā nebūsim veselu nedēļu], kopīgie vakariņu plāni, lai notiesātu teju visu, kas prombūtnes laikā varētu sabojāties - tā teikt, ledusskapju ģenerālā tīrīšana. Uhuhuh. Es no visas sirds ceru, ka mums paveiksies ar laika apstākļiem, būs līdzi gana daudz siltu drēbju un citu lietu, kas spēs uzturēt mūs pie 36.6 ķermeņa grādiem, jo negribas ne vairāk, ne mazāk.
Nākamreiz Runās Laura pēc ceļojuma un pēc vēl kāda ļoti brīnišķīgi jauka piedzīvojuma. Marts laikam ir debesīs ierakstīts kā darbīgs, ļoti aizraujošs un ģeniāls mēnesis. Tā tik turēt, mākoņi un zvaigznes, nelieciet man vilties! =]
Visiem Jums lai debesu pavadoņi ar` stāv līdzās. Let's have some fun!
Tiekamies tad, kad manas acis būs skatījušas skaisto ziemeļblāzmu!