Māllēpes

Es tikai vēlējos aši pasacīt, ka pēdējās divās dienās [cik nu man izdodas atrasties laukā no punkta A, B, C, pārvietojoties vēl uz D un E] visur pamanu mazus, dzeltenus ziediņus augam cieši pie zemes. Nav jau daudz un nav jau arī tā, ka lapas kokiem jau plaukst, bet zīme pār mums ir kritusi: īstais pavasaris kaut kur tepat netālu mitinās, daba nepaliks vien pelēka un nedzīva. Sīkpriekos vienmēr patīkami dalīties! =]

Brīnumi

Ne šajā, bet iepriekšējā naktī Sundsvālē bija manāma ziemeļblāzma. No visu apmaiņas studentu vidus, diviem izdevās to iemūžināt, diviem, kas ap pieciem no rīta vēl nemaz, nemaz negulēja, bet dalījās ar lielisko skatu, viens otram to paziņojot iekš skype. Neraža, ka mums tas gājis garām. Photo: Bas van der Lans. Laimīgais nīderlandietis un kaut kur citā pilsētas pusē - arī laimīgā amerikāniete. Mēs viņus i apskaužam, i nicinām tagad; ja tas reiz dzīvē atkārtosies, ir uzstādīts noteikums sacelt telefon-ziņu-trauksmi.


Visādi citādi laiks skrien ātrāk par saprašanu. Divi kursi nebeidz noslogot ar prezentācijām, workšopiem, sadalīšanos grupās, radošo domāšanu...
Saule pie mums ir ieradusies, bet nogurums vēl nepamet. Laikam nepieciešams pievērsties garākam miegam naktīs, pa reizei ieturēt kādu power-nap dienas vidū [ja vien mana istaba nebūtu tik saules pielieta, ka, pat atgriežoties no skolas samērā jau vakarpusē, man jāslēpjas stūros, kur karstums un žilbums mani neskar]. Jā, pavasaris lēnām [beidzot!] apņem pilsētu; sniegs ir spiests lēnām atkāpties. Jei!
Ir šeit cilvēki, kuri pametuši pa kādam kursam, līdz ar to mūsu Erasmus perioda izskaņas posmā sākuši iegādāties biļetes uz malu malām - zinies, sagribējies paceļot. Divi puikas no Nīderlandes šajā nedēļas nogalē steidzas skatīt Rīgu. Ja ir vēlēšanās un brīvs laiks mazu-liet, viņi labprāt izbaudītu kādu īsu ekskursiju jauku cilvēku - Lauras draugu - pavadībā pa galvaspilsētas skaistākajām vietām, tostarp izklaides nostūriem! UNUNUN, viņi ir gatavi man atvest kaut ko no "mājām"! =)
Ļaujiet man zināt jūsu jaunumus!

Brīvdienas beigušās

Tas tik bijis ceļojums. Ceļojums ne tikai kilometrāžā un jaunos piedzīvojumos, redzot lietas, vietas, cilvēkus un, protams, zvērus, bet arī emocijās.
Bijām Lapzemē. Sestdien, 6.martā 11 Sundsvall cilvēku sastāvā devāmies uz Umeå, kur atradām ceļojumu autobusu - zin, rāpāmies iekšā, lai dotos tālēs zilajās. Nobraukuši visu nakti, galīgi pārguruši un visādi citādi JAU izsmelti, bet ar piedzīvojumu garšu mutē, devāmies apskatīt jaunās mājas 2 dienu garumā - Kiruna. Apostījuši pilsēteli, kurā lielākā daļa cilvēku strādā tuvējās raktuvēs, nevarējām vien nociesties līdz dienas lielākajam notikumam - braucienam ar sniega mobīļiem un suņu pajūgiem.




Jā, tas tik bija kaut kas. Nogurums pēc negulētas nakts un pievienotā vērtība, kas rodama satraukumā, sajūsmā un visās iespējamās baudās, ko sniedz šādas ziemas izklaides, izsmeļ it visus spēkus. Prieciņš, ka nākamās dienas piedzīvojumi ar ledus viesnīcas apmeklējumu sākas tik pēcpusdienā. Mazliet miega, atpūtas, silta ēdiena un visu citu relaksācijas izpriecu - esam gatavi!


Ledus viesnīcā -5 grādi nepārtraukti, bet, kad atrodies tur nepārtraukti un bez mitas [nu, 2 stundu ietvaros], nosalsti kā diegs. Nezinu, vai as ledus tuvums, doma par to, ka ledum jābūt stindzinoši aukstam, bet trīsas nepamet. Bija nudien skaisti. Pats jaukākais, ko par šo viesnīcu spēju iedomāties, ka tā mainās gadu no gada, jo numuriņu izveidei tiek piesaistīti arvien jauni mākslinieki, kas izliek savu domu, savu iztēli un redzējumu. Noteikti turp jāatgriežas. Man jau, protams, būtu gribējies ledus bārā nevis iedzert, bet iegūt suvenīru - ledus glāzīti, ko vēlāk siltumā apēst. =] jā, es esmu traka. nenosodiet.
Tās pašas dienas vakarā nolēmām, ka pienācis laiks rāpties kalnā, lai redzētu ziemeļblāzmu, jo mākoņi šķita izklīduši nedaudz un vējš norimis, bet kur nu... Kāp, velies, steni un mocies, bet tad, kad esi slēpošanas trases pašā augstākajā un stāvākajā punktā, apzinies, ka ziemeļblāzmas redzamība šajā naktī tev nav lemta. Šausmīga vilšanās, šausmīgs nogurums - vienkārši neizsakāmi.
Nākamais rīts sākās pārāk agri, bet bija jādodas prom. Jādodas tālāk, augstāk, vairāk uz ziemeļiem - Abisko. Iesākumam apmeklējām Sami ģimeni, kas ir pamatiedzīvotāji no sen seniem laikiem. Viņi stāstīja par to, kā dzīvojuši agrāk, kā dzīvo tagad, deva nogaršot ziemeļbrieža gaļu un buljonu, kurā tā vārīta. Gaļa - okei, buljons - no way! Pats skaistākais - viņu audzētie ziemeļbrieži, kurus varējām barot ar sūnām, glaudīt, stāvēt blakus, skatīt vaigā.


Cik nu ilgi tā stāvēsi - bija šausmīgi auksti, laika apstākļi tikai pasliktinājās, un mums tika paziņots, ka nevarēsim braukt uz nākamo ieplānoto pieturvietu - Narvik Norvēģijā, kur man ļoti gribējās pabūt iespējamās ainavas dēļ. Visu laiku pārdzīvoju, ka tā vētra atnākusi, ka neredzēšu fjordus un okeānu, kas maksāja mums divas dienas salīdzinošā bezdarbībā.
Tā kā man bija auksti jau tāpat, nolēmu, ka nepiedalīšos zemledus peldēšanā iekš āliņga. Man tika jaukākais darbs - fotografēt trakos, kas uz to parakstījās. Nu, lielai daļai tas bija kas neredzēts, pat nedzirdēts, nebijis, bet es domāju - ja gribēšu reiz vēl piedzīvot aukstā ūdens šausmas, varēšu to jebkurā ziemā piedzīvot arī mājās. Prieks vismaz, ka citiem bērna prieks zilajās sejās =)
Pēc salīgas neko nedarīšanas bija pienācis samērā gaidītais mājās braukšanas mirklis. Atgriezāmies Umeå pēc pusnakts, bet līdz pirmajam transportam uz Sundsvall bija jāgaida... līdz 5 ar kapeikām. Cik nu priecīgi, cik skumji, bet vismaz laika apstākļi sāka mūs "lutināt" - naktī šajā, ko pavadījām uz ielas, nebija mīnusu.
Pus vienpadsmitos no rīta "laimīgi" bijām nokļuvuši mājās. Sagurusi gulēšana, sagurusi veļas mazgāšana, sagurusi saguršana no noguruma, bet nākamā diena pienāca - skolā atgriezāmies mēs, arī neko vairs nesapratām mēs, bet solījāmies visu labot šonedēļ - nedēļas nogalē par to vēl neuztraukties.
Tā nu es nedēļas nogali pavadīju ļoti priecīgi un jauki. Kaut man biežāk būtu Latvijas ciemiņu, kas ved saldumus, salami desas un Hektoru :D Un kaut tiem nekad nebūtu jāaizbrauc.
Es ieslīgstu IT dziļumos, bet ceru, ka man uzradīsies brīva stunda bilžu iemānīšanai slīdrādē.

Wuhū!

Šodien piecēlos nepieredzēti vēlu. Jā, kas zina - ja Baiba nebūtu ieradusies manā istabā un paziņojusi, ka citiem cilvēkiem ir plāni šodien, kas attiecināmi arī uz manu līdzdarbošanos, varbūt būtu nogulējusi pat vairāk kā tikai pusi dienas. Tā vēlā, kopistiskā filmu skatīšanās mani tiktiešām laikam nogurdina. =) Viss jau būtu labi, bet pēc filmas parasti ieilgst sarunas, kas aiziet neapzinātos plašumos. Wīhā.
Nu, nekas, vismaz atlikusī dienas daļa bija darbīga. Apmeklējām baseinu, nopeldējos kā negudra. Noteikti došos turp vēl un vēl; tagad jau ir pat ideja, ka vajadzētu iegādāties mēneša abonementu un pēc lekcijām divreiz nedēļā nopeldēties, izpeldēties un visādi citādi iztrakoties pa ūdeni. Samaksā un tad paliec, cik ilgi vien vēlies attiecīgajā dienā. =)
Pēc tam biju ārkārtīgi izsalkusi, nekas cits nerosījās pa prātu vairāk kā domas par frī kartupeļiem. Un ziniet? Mēs tos pagatavojām! Jājājā! Bija kārtīgas vakariņas. Kā parasti, ja ēd kopā ar kādu no Nīderlandes - vēlas vakariņas, bet ir tā vērts.
Un vēl: šodien iegādājos milzu paku ar sulas saldējumiem. Nespēju noticēt, ka kopš ierašanās Zviedrijā vēl nebiju nevienu pašu notiesājusi. Nu, biju gan iečīkstējusies par to, cik ārkārtīgi gribu Limpu. Nav šeit Limpas, bet vismaz - mazās atkarībiņas remdēšanai derēs!

Uh.

Man ļoti patika šodiena. Trakoti gara pastaiga līdz pilsētai, pa pilsētu, atpakaļ no pilsētas. Atpakaļ no pilsētas bija visjautrāk - daudz nesamā. Mēs beidzot iegādājāmies mazu galdiņu, pie kura spētu ēst kulturāli. Nu, protams, joprojām uz grīdas, bet kulturāli, kā mazie aziāti. =) Nopirkt pa lēto - 40 SEK - ir viens, bet atnest savām rociņām šurp - tas jau ir mazliet citādi, bet es tiku ar to galā. :D Turklāt mēs beidzot apmeklējām normāla alkohola iegādes vietu [monopolu šeit] - System Bulaget. Tagad kāddien varēsim pa īstam apmeklēt kādu ballīti. Lai nu pastāv mūsu mazajā noslēpumu bāriņā. =)
Pie mazā galdiņa, sēžot uz oranža paklāja, baudījām pirmās kulturālās vakariņas - lazanja pa otram lāgam! Nais. Fulfilled.
Viss vakars mūzikas pavadījumā. Ā, un Baiba maniem matiem beidzot piešķīra labu nokrāsu - jei! =)

Plāni-domas-rīcība

Nevarētu sacīt, ka ballīšu plāni, ieplānojumi un nolūki pēc trīs nedēļu kopā būšanas būtu apsīkuši - facebook joprojām piedāvā "attending", "maybe attending" un "not attending" uz kādu "party", "pre-party" utt. Taču labās ziņas ir tās, ka, pateicoties mācību aktivitātei [vai vismaz vēlmei kaut ko intensīvāk darīt šajā jomā], sākas arī citi piedāvājumi. Tiek plānota došanās uz Lapzemi, slēpošanas un snovošanas pasākumi, kā arī tik vienkārša lieta kā boulinga apmeklējums. Mjā, vienīgā problēma - laika [un līdzekļu] trūkums, ja to visu tiktiešām gribētos apmeklēt. Toties rosība ir - nav tā, ka visi nosaluši un nevēlas atstāt mājīgi siltos mitekļus. Jāsāk izvērtēt prioritātes UN iespējas. =)
Nedaudz iekš cita temata, bet tas man jāaizskar emocionalitātes un sentimentalitātes ietvaros. Šodien aptvēru, ka mana dzīvokļa numurs ir 309-2. Tas vislielākajā mērā liek atteikties no domas mainīt lokācijas vietu šajā ēkā [mums ir ieilgušas problēmas ar internetu, bet cenšamies tās joprojām kaut cik risināt - vismaz apsvērt variantus un to iespējamās izmaksas]: divas jaukas dāmas Ā-kojās jau trešo gadu mitinās istabiņā Nr. 309, kas vienmēr man bijusi ļoti tuva un mīļa, tāpēc tieši šeit, kur, iespējams, tikai nejaušības dēļ esmu nonākusi, ir tik labi [patukši, aber mājīgi]. Mmm, Annī un Iuz - jūs esat man daudz likušas par jums domāt šodien. Un lai tas neapsīkst! =)
Garš, garš miedziņš, ceļojums [pa sniegiem, saliem, slidenumiem] uz pilsētas centru, kāds pirkums, darījums ar pastu, self-studies un šādas-tādas citas lietas mani sagaida rīt. Balti jums!

P.S. Ar to gaisa temperatūru pavisam mānīgi, nekad nevar zināt, kas tevi sagaida, kā tev jāsatuntulējas. No rīta bija trakums, bet tagad tikai -7 (feels like -13).

-26 celsium

Sēžot siltā gultiņā tas neliekas nekas traks. Tieši tāpēc es cenšos par to nedomāt - par to, ka temperatūra tikai krītas un krītas. Laukā jādodas tikai 9:45, bet kaut kas liek domāt, ka tas būs līdz šim aukstākais "skolas gājiens" Sundsvall plašumos. Solu šonakt sapņot par pavasari, iespējams, pat karstām vasaras dienām. Kaut nu tas liktu aizvietot visus mīnusus ar plusiem!
Lai salda nakts!

mazā ziema lielā pastaigā! vai lielā ziema mazā pastaigā?

Ko mēs darām, kad pienāk sestdiena?
Nu, pirmkārt, ļoti labi [t.i. ilgi] izguļamies, jo nekad nevar zināt, kad snaudīsi nākamreiz - cik plašā stundu amplitūdā izvērtīsies tava diena: jautājums paliek atvērts. Kad esi iedzēris jauku, labi smaržojošu un piena pārpildītu kafiju no milzum lielas krūzes, uzkožot Knäckebrot, diena var sākties - vēl tikai jāizložņā visi daudz maz svarīgie portāli. Un tad... ō, jā, tad tu esi atvērts dienas lielākajiem piedāvājumiem, jo mājās sēdēt nudien negribas. Pēc 5 minūšu garas sarunas ir skaidrs, ka iesim tuvējā mežā vai vismaz mēģināsim atrast ieeju tajā, kā nekā - tur ziema ir vismazāk samaitāta, tikai tur tu patiesi vari novērtēt, cik dziļš ir sniegs, ja pirms tevis sen neviens nav bridis. Paldies tiem, kas bija briduši pirms dažām dienām, jo mēs atradām nudien jauku taciņu - sīku, mazu, smalciņu, kura izvietota starp cieši saaugušiem kokiem, kas segti smagām sniega cepurēm. Nē, ne pat cepurēm - drīzāk mēteļiem, džemperiem, jakām, cimdiem, šallēm UN cepurēm, jo reti kuram kokam iespējams noteikt tā piederību kādai konkrētai sugai (nu, skuju koki, protams, ir niķīgāki - viņiem patīk daiļoties ar savu zaļi-zaļo segumu]. Ah, tā bija stunda, kas adekvāta 3 stundu aerobikas treniņam, jo jākāpelē, jābalansē uz savas līdzsvara robežas, jātur temps, jāizvairās no šķēršļiem vai sniega kupenām, kas krīt tieši uz galvas... Tas tik bija, nu... Tas tik bija!

P.S. Bildes būs šovakar.
P.S.S. Daudz laimes māsai šodienas 19 dzimšanas dienā! Audz liela, skaista, zin... =)

26.01.2010. - 29.01.2010.

Šodienai pavisam noteikti piedienas mieriņš, kafijiņš, tējiņš un siera zupiņš. Un visam pa virsu: īss foto pastāstiņš par to, kā man te sokas. Lūk: te jau arī ir tie "baltie" brīnumi! =)

Daudz laimes dzimšanas dienā, Laura! Es pavisam noteikti vēl iegriezīšos "Wayne's coffee" un arī tam blakus esošajā "Second Hand Shop".


Mums patīk, kad basketbola komanda "Sundsvall Dragons" pieveic pretiniekus [lai kas tie arī būtu, jo tā arī man to neizdevās noskaidrot - citas pilsētas vai citas valsts komanda?]! Galvenais, ka viss joprojām notiek tikai un vienīgi par godu man!


Jau stāstīju par nepārtrauktu snigšanu divu dienu garumā - abos gadījumos, ejot uz skolu 15-20 min, uz galvas varēja sakrāt pat ~3 cm augstu sniega čupu. Nudien! Skaidrs, ka šis vēl ir tikai ceļa sākums! =)


Pavisam noteikti šīs automašīnas īpašniekam bija pārsteigumiem bagāts rīts. Taču ir arī tādi auto, kurus pamanīt nevar nemaz-nemaz-nemaz [šo nodod sāna spogulis].


Vēl ļoti daudzus foto attēlus varat iečolēt labajā pusītē mana bloga augšdaļā, kur sacīts "Bildes iz biedriem". Tur nudien ir, ko redzēt [tajā nozīmē, ka bilžu ir varen daudz]. :]

Snieg!

Ja vēl neminēju, tad pie mums jau bija daudz, daudz sniega, kad atbraucām. Divu nedēļu laikā biju piedzīvojusi mazu, periodisku snigšanu, bet šodien noteikti ir kaut kāds rekords - šķiet, uzsnigusi vēl dubulta deva, kupenas ir divreiz lielākas. Kad šorīt pamodos, bija gaišs [droši vien], bet aiz sava loga neredzēju ne tuvējos kalnus, ne kokus - vienkārši baltu plīvuru, kas it kā stāv uz vietas. Ha! Snigšanas intensitāte dienas laikā ir mazinājusies, bet pavisam noteikti ne apstājusies - nepārtrauktas pārslas ripo šurp no debesīm. Ja tā tiesa, ko skolā runāja [no austrumiem tuvojoties sniega vētra šajā virzienā], tad es drīz pa savu logu ārā neko vairs neredzēšu [dzīvojam 3.stāvā un man nudien ir ļoti lieli logi, bet jau tagad kāda 1/4 aizkupenota]! Ak! Tas man kā dienas prieks un dienas bēda. Nespēju noticēt, ka brišana pa sniegu ir tik smags un nogurdinošs process, šķiet, vēl nekad tik ilgi nebiju gājusi [laiks vilkās ne-nor-mā-li], turklāt, nonākot skolā, nekad vēl neesmu bijusi tik nogurusi. Jā, viņi šodien netīra ne ceļus, ne ietves [tam droši vien nemaz nav jēgas - tīrīšanas iedarbība būtu manāma tikai kādas 5 minūtes!].
Nu, vismaz prieks, ka temperatūra nepārsniedz -7 grādus šodien [dzirdēju, ka nedēļas nogalē būšot -25 un vēl bišķiņ, bet es ceru uz to pašu labāko scenāriju].
Un kā sokas jums? Noteikti vēlaties padalīties ar mani kādos savos iespaidos un jaunos piedzīvojumos!

P.S. Visiem mīļš paldies par iedvesmojošajiem sveicieniem dzimšanas dienā. Vakar bija viena priecīga diena. Gandrīz vai piemirsu, kas ir miegs un kam tas nepieciešams! You're awesome!

Sundsvall

Tiktāl viss ir dikti jauki - man patīk pilsēta [es mazliet sāku orientēties], universitāte [kuras ēkas un izkārtojums mani joprojām mulsina, bet es reiz sapratīšu, kas notiek un kā tas viss darbojas, kur & kas atrodas], cilvēki no šejienes un citām tālienēm [gluži kā es - varen forši]!


Pie mums ir varen daudz sniega, bet jāatzīst, ka vismaz pēdējās nedēļas laikā ne tuvu neesam izjutuši tik pabriesmīgi zemu temperatūru, kāda ir Latvijā. Tas mazliet šķiet smieklīgi, jo pirms tam ne viens vien brīnījās, kā es - teju salīgākais cilvēks pasaulē - ziemas vidū spēšu izturēt Zviedrijas klimatu. Ha, še tev! [Nu, labi, labi, šodien atkal sāk palikt jau aukstāks - kādi -13 grādi jau skars rīt manu ķermeni, kad mēģināšu izķepuroties bez sava siltā mētelīša, kas kļuvis netīrs pēc neplānotas nokļūšanas sniega kupenā, ko joprojām nespēju piedot pāridarītājam]. Bet ziemas priekus bauda teju visi - kā nu kurš prot. Ir cilvēki, kas šorīt aizdevās teju nedēļu garā slēpošanas tūrē.


No vietas, kur mēs mitināmies [Nacksta], vakaros ļoti skaists skats paveras uz pilsētu. Ir ieplānots to iemūžināt bildē, lai tas jums neiet gar degunu. Bet jebkurā laikā varat mani apciemot un pārliecināties paši [neaizmirstiet paķert līdzi gardas lietas no Latvijas!].


Pirmās šeit pavadītās nedēļas vairāk bijušas iepazīšanās nolūkos, kuru es noprotu kā izskaidrojumu daudzajām ballītēm. Viena nav vēl beigusies, kad esi jau saņēmis ielūgumu uz nākamo. Vai arī ielūgums nākamajā dienā pamanāms Facebook plašumos. Ah, es ceru, ka turpmāk cilvēki rimsies, jo iepazīšanās ballīšu manā skatījumā ir bijis par daudz. Nav jau tā, ka nepatīk. Man patīk jauniegūtie kursa biedri, draugi, paziņas un citi zvēri. =)


Paldies Šaukijai (Sjoukje, meitene no Nīderlandes, kas redzama attēlā) par bildēm, solu, ka tās būs vēl no viņas puses. No manas puses dabūsiet tās redzēt, turklāt uzklausīt sakāmo, kas saskriesies. Un tagad - mācības beidzot pa īstam var sākties!

Dzīvīte, dzīvīte

Nudien nav vienkārši sev rezervēt kādu dzīvošanas platību citā zemē, ja neko daudz par to nezini, vien aptuvenās izmaksas, attālumus līdz "main" vietām (skolai, pilsētas centram), nepieciešamo mēbeļu īri, kas turklāt vietām jāpiemaksā atsevišķi... Apjukums nu tik sāk augt augumā, jo no pievilcīgākās (un lētākās vietas) pienāca atbilde, ka nedēļas laikā dos atbildi, vai būs kādas brīvas vietas mums, nabaga latviešu meitenēm, bet mēs jau nevaram gaidīt bez rezerves varianta, citādi sanāks, ka brīvas vietas vairs nebūs nekur. =/ o-ou. Sākusies "Mēnesis līdz braukšanai" panika!

P.S. Nepatīkamā ziņa - pa vidu pārāk daudz svētku dienu.

Sundsvall

Saruna ar Ilzīti, kura pašreiz atrodas tur - iekš Mid Sweden University, Campus Sundsvall, nedaudz nomierināja, ka nav jāuztraucas - skola dos ziņu, jo arī viņa visu informāciju ieguvusi teju pēdējā mirklī. Tā ka Erasmus cerības pavisam vēl nav izplēnējušas, kaut gan gribētos sacīt pārliecinošo: Sundsvall, here I come!
Mieru, tikai mieru. =)

bija Liepāja.

Jā, man šausmīgi bija pietrūcis būt mājās, taču, pateicoties vienam labdarim, man izdevās apvienot patīkamo ar lietderīgo: dabūju sev nepieciešamo interviju kursam "Intercultural Communication", kā arī pēc ilgiem laikiem biju iekš "Fontaine Palace" uz grupas "TāTāTā" snieguma novērtēšanu. Lieki piebilst, cik pasākums beigu beigās izvērtās grandiozs un lielisks! =)
Protams, esot beidzot atkal mājās un pat nedaudz ilgāk, kā sākotnēji cerēts, aizdomājos par to, cik gan reizes vēl līdz aizbraukšanai uz Sudsvall es paspēšu atrasties mājās un satikt visus cilvēkus, kuru man šeit, Valmierā, ļoti pietrūkst?
Bet kamēr esmu tepat uz vietas, man nāksies pievērsties vairāk un vairāk mācībām. Turiet īkšķus! Stipri, stipri, stipri...